Maxima tapšanas stāsts Latvijā

LV | RU

Akcionāra uzruna

Akcionārs Nerijs Numavičs
(Nerijus Numavičius)

Dārgais lasītāj!

Domājot par Maxima veidošanās vēsturi Latvijā teju 15 gadu laikā, diemžēl pirmais, kas nāk prātā, ir traģēdija Zolitūdē. Lai kādi būtu tās cēloņi, es gribu savā, VP grupas un visu Maxima darbinieku vārdā vēlreiz paust visdziļāko nožēlu par notikušo.

Koncentrēšanās tikai un vienīgi uz biznesa attīstību laikam nevarēja palikt bez sekām. Un kļūdainiem lēmumiem. Svarīgākais secinājums pēc 2013. gada novembra notikumiem ‒ nepieciešamas pārmaiņas. Par pirmajiem platajiem soļiem ceļā uz tagad jau notikušajām pārmaiņām esmu pateicīgs saviem kolēģiem Latvijā, Lietuvā un citviet Eiropā.

Pārmaiņas mums nav nekas jauns. Esam tās piedzīvojuši gan 1992. gadā, kad deviņi akcionāri izveidoja šo biznesu, gan 2009. gadā, kad bijām izauguši līdz starptautiskam uzņēmumam un sākām investēt līdzekļus ārvalstīs, gan vēlāk, kad sākās ekonomikas lejupslīde, mēs ieguldījām līdzekļus enerģētikā un pieredzējām dažu akcionāru īstenoto apmelošanas kampaņu.

Kopš mūsu uzņēmumu grupa kļuvusi starptautiska, esam ieguldījuši līdzekļus nekustamajā īpašumā, vērtspapīros, mazumtirdzniecības un ražošanas uzņēmumos 18 valstīs. Mūsu uzņēmumos strādājošā darbinieku komanda un aktīvie akcionāri turpina meklēt jaunas investīciju iespējas un cenšas palielināt mūsu uzņēmumu vērtību. Esam Eiropas mērogam neliela, taču ļoti mērķtiecīga starptautiska biznesa grupa ar saknēm Lietuvā. Viens no lielākajiem privātajiem darba devējiem un nodokļu maksātājiem kā Lietuvā, tā arī Latvijā.

Atzīstu, ka savā attīstības ceļā nereti esam piemirsuši par nepieciešamo komunikāciju ar sabiedrību, plašsaziņas līdzekļiem, atbildīgajām institūcijām. To cenšamies labot, tostarp, skaidrojot arī mūsu vēsturi.

Gribu uzsvērt ‒ ne man, ne mūsu uzņēmumiem nav nekā slēpjama. Sabiedrībai ir jāzina, ar kādu komercdarbību nodarbojas lielākā Lietuvas kapitālsabiedrība, tādēļ ir tapusi šī grāmata, kurā rodamas atbildes uz daudziem jautājumiem par tā saucamo VP grupu un Maxima.

VP grupas tapšanas stāsts un atskats uz vēsturiski nozīmīgākajiem brīžiem no mūsu grupas mītnes zemes ‒ Lietuvas ‒ redzes punkta ir ietverts VP Baltajā grāmatā. Tā publicēta mājaslapā: vpatvirai.lt. Savukārt Maxima attīstības stāsts Latvijā atspoguļots Maxima Baltajā grāmatā, kas publicēta mājaslapā: atklati.maxima.lv. Šo lapu administrē SIA Maxima Latvija. Ceru, ka Maxima Latvija godīgi un atbildīgi rakstīs šīs grāmatas turpinājumu.

Ar cieņu,
Nerijs Numavičs (Nerijus Numavičius)

Sākums

Sākums

Maxima Baltajā grāmatā publicētais teksts ir publicistisks sacerējums, kurā lietoti dažādi šādiem sacerējumiem raksturīgi izteiksmes līdzekļi. Šis teksts atspoguļo to cilvēku subjektīvo viedokli un vērtējumu, kas strādā vai ir strādājuši Maxima Latvija, Maxima Grupė, Vilniaus prekyba vai citos VP grupas uzņēmumos. Grāmatas autori centušies atspoguļot šos viedokļus, cik vien iespējams, precīzi.

No alus bodes līdz starptautiskam holdingam

1992. gada ziemā, kad vienā no senākajām Nīderlandes pilsētām Māstrihtā tika parakstīts līgums par Eiropas Savienības (ES) dibināšanu, citā senas Eiropas lielvalsts galvaspilsētā Viļņā bija nobriedusi jauna uzņēmuma iecere. Laikam jau viena no daudzām. Taču tieši šī ideja tika realizēta ‒ 20 gadu laikā toreiz iecerētajam uzņēmumam bija lemts izaugt par ES valstīs pazīstamu, starptautisku tirdzniecības holdingu. Tobrīd dažu Viļņas studentu ideja bija atvērt veikalu, kur vienkopus varētu nopirkt visos Lietuvas reģionos darīto alu.

Pirmais, kā tolaik sacīja, diennaktnieks ar nosaukumu Urdžia bija ļoti labi apmeklēts, un jaunie uzņēmēji drīz izlēma spert nākamo soli – paplašinot produktu sortimentu, atverot pirmo pašapkalpošanās veikalu un lūkojot pēc telpām jauniem veikaliem. Tas Lietuvā bija privatizācijas sertifikātu (Lietuvā ‒ investīciju čeki) laiks, jaunie uzņēmēji spēja sekmīgi tos uzpirkt un vēlāk pārdot, tā veidojot pirmo veikalu finansiālo balstu.

Bija ielikts pamats Vilniaus prekyba un visas VP grupas stāstam. Latvijā mēs to vislabāk pazīstam ar nosaukumu Maxima, taču kopumā dažādi VP grupas uzņēmumi stādā jau 18 valstīs.

Nosaukums VP grupa apvieno starptautiskus holdingus, kas mazumtirdzniecības, vairumtirdzniecības, nekustamo īpašumu attīstības, ražošanas, uzņēmumu pārvaldības un investīciju jomā strādā ne tikai Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Bulgārijā un Polijā, bet arī, piemēram, Spānijā (Supersol veikalu ķēde).

Grupas uzņēmumu akcijas tieši vai netieši pieder septiņām fiziskām personām ‒ Nerijam Numavičam (Nerijus Numavičius), Žilvinam Marcinkevičam (Žilvinas Marcinkevičius), Mindaugam Marcinkevičam (Mindaugas Marcinkevičius), Ignam Staškevičam (Ignas Staškevičius), Gintaram Marcinkevičam (Gintaras Marcinkevičius), Mindaugam Bagdonavičam (Mindaugas Bagdonavičius) un Vladam Numavičam (Vladas Numavičius). Grupas kontrolējošais akcionārs ir Nerijs Numavičs.

Starp lielākajiem VP grupas holdingiem un uzņēmumu grupām jāpiemin (šeit uzskaitīti tikai lielākie grupas holdingi):

  • slēgta akciju sabiedrība Vilniaus prekyba ir lielākais un vēsturiski pirmais grupas holdinga uzņēmums, kas ar citu subholdinga uzņēmumu starpniecību pārvalda mazumtirdzniecības, būvmateriālu veikalu un aptieku tīklu. Vilniaus prekyba holdinga pamatdarbība ir meitas uzņēmumu akciju pārvaldīšana, lai uzraudzītu to īpašumu un nodrošinātu vērtības pieaugumu. Šis ir VP grupas uzņēmumu centrs, kas uzkrāj, apkopo un nodod grupas uzņēmumiem labāko praksi, pieredzi un zināšanas biznesa, finanšu pārvaldes, nodokļu, tiesību, tirdzniecības un ekonomikas jomā;
  • Vilniaus prekyba holdings pārvalda uzņēmumu Maxima Grupė (vairāk nekā 520 mazumtirdzniecības centri Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, Polijā un Bulgārijā), tai pieder arī Euroapotheca (440 aptiekas un trīs medikamentu vairumtirdzniecības uzņēmumi Lietuvā, Latvijā, Igaunijā, Polijā un Ukrainā) un Ermitažas (būvmateriālu un apdares materiālu, mājas kopšanas preču veikalu tīkls Lietuvā);
  • savukārt investīciju darbību dažādu valstu tirgos nodrošina investīciju holdings NDX, kurš pārvalda astoņas ražotnes un sešus uzņēmumus dažādās pasaules valstīs. Holdingā ietilpst, piemēram, suņu un kaķu barības ražotājs Zviedrijā Doggy AB; viens no Polijā lielākajiem mājdzīvnieku barības, gaļas konservu un pastēšu ražotājiem Mispol S. A.; bērnu pārtikas, konservu un gatavu ēdienu ražotājs Novofruct SK Slovākijā; gaļas pārstrādes uzņēmums SOOO Kvinfud Baltkrievijā; Čehijā izveidots uzņēmums, kas darbojas mājdzīvnieku barības ražošanas jomā Arteta CZ, s.r.o. un citi;
  • ar nekustamā īpašuma projektu attīstīšanas un nomas pakalpojumu sniegšanu Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Bulgārijā nodarbojas uzņēmumu grupa Akropolis. Šai grupai pieder uzņēmums Delano, kas pārvalda restorānu tīklu CanCan pizza, pašapkalpošanās restorānus Delano, kafejnīcu tīklu Caif cafe. Akropolis grupā ietilpst uzņēmumi Apollo (nodarbojas ar boulinga organizēšanu), kā arī tirdzniecības un izklaides centri Akropolis Viļņā, Klaipēdā un Šauļos (tiek projektēts jauns centrs arī Rīgā);
  • VP uzņēmumu grupā ietilpst arī M.M.M. projektai ‒ nekustamā īpašuma pārvaldīšanas un attīstīšanas uzņēmums, kas darbojas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, bet Supersol grupa ir mazumtirdzniecības veikalu tīkls Spānijā ar teju 200 veikaliem.

Svarīgākie grupas uzņēmumi

 

Fakti par uzņēmumiem

Darbojas 18 Eiropas valstīs.
Pēc darbības veida grupas uzņēmumus var iedalīt sešās grupās:

  • holdingi (uzņēmumu pārvalde);
  • mazumtirdzniecības uzņēmumi;
  • nekustamā īpašuma pārvalde un attīstība;
  • finansēšanas uzņēmumi, investīciju darbība;
  • ražošanas uzņēmumi;
  • preču zīmju attīstīšana, vairumtirdzniecības uzņēmumi. 

Visvairāk uzņēmumu darbojas Lietuvā.
Visu šo uzņēmumu tiešie un/vai netiešie akcionāri, septiņas fiziskas personas, ir Lietuvas pilsoņi. 

Taču 1992. gada ziemā neviens no šīs ieceres aizsācējiem neapzinājās nedz mērogu, kādu viņi reiz sasniegs, nedz cīņas, kas viņus gaida, – ar konkurentiem, krīzes sekām, varas un naudas mestiem izaicinājumiem, kuros dažs zaudēs savaldību un nespēs turēt savulaik doto vārdu.

Ciešs akcionāru klubs

Lai nu kā, bet Lietuvā šis leģendām apvītais stāsts vēsturiski saistās ar deviņu akcionāru vārdiem ‒ trim brāļiem Numavičiem (Nerijs, Jūlijs un Vlads), trim Marcinkevičiem (Žilvins, Gintars un Mindaugs) un trim viņu draugiem – Ignu Staškeviču, Mindaugu Bagdonaviču un Renatu Vaitkeviču. Šeit jāpiemin arī desmitais akcionārs ‒ Darjus Nedzinsks, kurš viņiem pievienojās vēlāk.

Lielākais akcionārs un neapšaubāmais līderis vienmēr ir bijis Nerijs Numavičs. Pirmsākumos jaunie uzņēmēji apņēmās veidot spēcīgu un enerģijas pilnu organizāciju – viņus vienoja nenogurdināma mērķtiecība un cieša savstarpēja saikne.

Pēc ātri pagājušiem astoņiem gadiem gadsimtu mijā Lietuvas pircēji apmeklēja jau vairāk nekā 100 Maxima un TAUPA veikalus (tolaik tika izmantoti arī zīmoli Minima un Media, visi tika ieviesti 1998. gadā, kad arī tika atvērta pirmā Maxima Viļņā), bet uzņēmuma īpašniekiem bija skaidrs, ka pienācis laiks spert nākamo soli – sākt strādāt arī kaimiņvalstīs.

Par pirmo kļuva Latvija, kur 2001. gadā ar vietējo uzņēmēju veidoto Nelda un skandināvu Rimi sāka konkurēt pirmie T–Market veikali. Lielākais sāncensis visām veikalu ķēdēm tolaik vēl bija padomju laikos tik iecienītie tirgi, kā arī mežonīgā kapitālisma sākumposmā haotiski veidojušās mazumtirdzniecības bāzes, kas pretendēja uz cenas līderu statusu. Paralēli jau tika veikti enerģiski priekšdarbi pirmā Maxima lielveikala atvēršanai Rīgā.

Lietuvisks pulss

„Kompānijas Vilniaus prekyba agresīvā izaugsme ir veicinājusi modernas lielveikalu kultūras attīstību Lietuvā. Tagad kompānija gatavojas izvērst savu darbību Latvijā un varbūt arī Ukrainā. Tā uzskata, ka ar savu pieredzi mazumtirdzniecībā tai izdosies sapurināt šos tirgus un radīt reģionālu lielfirmu,” 2001. gada maijā vēstīja izdevums Business Central Europe. Par lielveikalu bumu tolaik sāka ziņot arī vietējā prese, bija jūtams, ka mazumtirdzniecības nozarē ir nobriedušas pārmaiņas un pircēji tās gaida.

Uz Latviju tolaik devās lietuviešu desanta grupa ar akcionāru Gintaru Marcinkeviču priekšgalā, lai no nulles sāktu attīstību jaunā tirgū. Tā laika Maxima darbinieki atceras, ka uzņēmuma pirmsākumos lietuviešu kolēģi visu turējuši dzelžainā kontrolē un bija atveduši no kaimiņvalsts jau gatavu recepti, kā jāveido veikali Latvijā. Kopā ar G. Marcinkeviču par tirdzniecības vadītāju strādāja viņa māsa Egle Marcinkevičūte (Eglė Marcinkevičiūtė), par celtniecību, apsardzi un citām funkcijām arī bija atbildīgi lietuvieši.

Vēlāk kļuva skaidrs, cik liela nozīme ir arī vietējai domāšanai un uztverei, to ignorējot, zūd iespēja daļu atbildības uzticēt spējīgiem vietējiem vadītājiem. Vēl viena tendence, kas vēlāk spēlēs būtisku lomu Maxima attīstībā, – Latvijas birojā no paša sākuma skanēja galvenokārt krievu valoda. Gluži vienkārši, Lietuvas vadībai tā bija vieglāk sazināties ar Latvijas menedžeriem. Pamazām šī tendence kļūs par vienu no Maxima reputācijas iezīmēm Latvijā – radīsies uzskats, ka šis ir krievvalodīgu darbinieku veikals, kurā apkalpo krievvalodīgus pircējus.

Maxima jau bija izveidojusies pieredze attiecībā uz veikalu noformējumu, preču sortimentu, cenām, un šīs zināšanas centās pārņemt pirmie darbinieki Latvijā. Tā, karstajā 2001. gada vasarā daži desmiti darbinieku, saspiedušies nelielā birojā Elizabetes ielā, drudžainā tempā gatavojās pirmā T–Market veikala atvēršanai, kura mērķis bija ienākt tirgū ar daudz zemākām cenām un jaunu produktu klāstu.

Tolaik teju viss – no līgumu sagatavošanas, vienošanās ar piegādātājiem un cenu zīmju līmēšanas līdz pat produktu izvietošanai plauktos – bija jāizdara pašiem, un tas palīdzēja pirmajiem darbiniekiem saprast lielveikala darbības principus. Praktiski visi darbinieki, kas spēja izturēt šo visai nervozo attīstības posmu, vēlāk nonāca atbildīgos amatos Maxima sistēmas uzņēmumos Latvijā un citās valstīs.

Veikalu atklāšanā ‒ kilometru gara rinda

Maxima darbinieki atceras, ka bijuši pārsteigti par negaidīti lielo cilvēku interesi. Pēc pirmo T–Market veikalu atklāšanas rindas pie veikaliem saglabājušās divus mēnešus, un pircēji tajās stāvējuši no veikala atvēršanas līdz pat slēgšanai. 

Milzīgā interese par jauno veikalu ķēdi, visticamāk, skaidrojama ar trim faktoriem: kvalitatīvi jaunu cenu politiku, preču sortimentu un produktu akcijām.

Latvijā pircēji tolaik bija radināti pie noteikta cenu līmeņa, un pēkšņi šī cenu politika tika mainīta teju visās produktu grupās, sākās īsta lielveikalu konkurence. Piemēram, piens pēkšņi kļuva pieejams par vairākas reizes zemāku cenu. Turklāt T–Market veikalos Latvijā pirmoreiz parādījās maģiskais vārds akcija, cenas atsevišķiem produktiem bija neiedomājami zemas – 1 santīms par kartupeļu kilogramu, 19 santīmi par Cēsu alus pudeli.

Tā laika Maxima darbinieki atceras, ka viņiem bijis uzdevums panākt pēc iespējas zemāku cenu atsevišķām produktu grupām. Tolaik lietuviešu lielveikalu ķēde šeit nebija pazīstama, tomēr daži piegādātāji piekāpās un cenu būtiski samazināja, jo saskatīja jaunpienācējā attīstības potenciālu un saprata, ka tas ļaus viņiem savu preci pārdot lielākā apjomā.

Veikalos bija ne tikai akcijas, bet arī vienkārši, taču gana interesanti jaunumi preču sortimentā, piemēram, pēc veikala grilā pagatavotajām vistām cilvēki pierakstījušies rindā, grils bez apstājas strādājis visu cauru dienu. Arī atsevišķas sveramās preces bija patīkams jaunums, un vēl ilgi katra jauna Maxima veikala atvēršanu pavadīja rindas.

Pilnīgi jauns cenu līmenis bija arī rūpniecības precēm, ko papildus pārtikai aizvien izvēlīgākajam pircējam sāka piedāvāt arī lielveikali. Starp citu, Lietuvas kolēģi bijuši pārsteigti par disciplinētajiem Latvijas pircējiem, kas pacietīgi gaidījuši rindās, jo pašu mājās veikali atvēršanas dienā tikuši šturmēti ar elkoņiem pa priekšu.

Uzņēmuma attīstību Latvijā tolaik stingri uzraudzīja menedžeri no Lietuvas, bet ne viss, ko vēlējās mātes uzņēmums, bija pieņemams šeit. Ņemot vērā, ka sadarbības noteikumi starp abu valstu uzņēmumiem nebija fiksēti, tika piedzīvoti gan pārpratumi, gan asi strīdi. Var teikt, ka toreiz gan lietuvieši audzināja vietējo kolektīvu, gan arī otrādi.

„To laiku izturēja tikai paši sīkstākie darbinieki, kuri sevi pilnīgi veltīja darbam. Jo tad domāt par darba maiņu vienkārši neatlika laika,”

atceras viens no darbiniekiem, kurš Maxima strādā kopš pirmās dienas.

Pats grūtākais bijis izturēt to darba tempu, kādā bija pieraduši strādāt Lietuvas kolēģi, kas jau no pirmās dienas bija noskaņoti agresīvai ekspansijai. Latviešiem tas ne vienmēr bija pa prātam, un daudzi šo tempu vienkārši nespēja izturēt. Ņemot vērā darba apjomu, kas jāpaveic veikala tapšanas procesā, teju neticami, ka pirmajā darbības pusgadā – no 2001. gada jūlija līdz decembrim – Rīgā, Jelgavā un Dobelē izdevās atvērt kopumā 14 T–Market veikalus. Paralēli mazumtirdzniecības biznesam VP grupas uzņēmumi Latvijā sāka attīstīt arī aptieku tīklu Euroaptieka (2015. gada nogalē Latvijā strādā 50 šī zīmola aptiekas) un picērijas (zīmoli CanCan, vēlāk arī Caif Cafe).

Interesanti, ka šajā laikā no Latvijas biroja tika vadīta un pilnībā realizēta pirmā T–Market veikala atvēršana Igaunijā (2001. gada beigās Pērnavā). Šis veikals bija sava veida izlūks Igaunijas tirgū, tā darbību vadīja no Latvijas, un līdz 2004. gadam šis arī bija vienīgais Maxima zīmola priekšteča – T–Market – veikals Igaunijā.

Vēl viena neiespējamā misija, kas bija jāpaveic pusgada laikā, ‒ uzbūvēt un sagatavot atvēršanai pirmo lielo Maxima veikalu A. Deglava ielā. Neuzticību pret svešo jaunienācēju juta gan lēmumu pieņēmēji, gan apkārtējo namu iedzīvotāji, kuri pat sarīkoja piketu pret lielveikala būvi. Turklāt šajā laikā Latvijā bijis ļoti grūti atrast kvalitatīvi strādājošus būvniekus un projektētājus, uz kuriem varētu paļauties. Tā, Deglava ielas veikals kļuva par vienu no sarežģītākajiem lielveikala būvprojektiem Maxima vēsturē – gan Latvijā, gan citās valstīs.

Sākot darbību Latvijā, Maxima darbiniekiem tika dots uzdevums kļūt par vienu no lielākajiem mazumtirdzniecības tīkliem valstī, kas viņiem pašiem sākotnēji šķita neiespējami.

Taču, kad 2001. gada 30. decembrī tika atklāts jau 14. T–Market veikals Latvijā (Kauguros) un vēl pēc mēneša bija redzama kilometru gara rinda pie nule uzbūvētā Maxima lielveikala Rīgā, vietējai komandai radās ticība lielajam mērķim un pārliecība, ka Latvijā uz palikšanu ir ienācis liela mēroga spēlētājs.

Rallijs kalnup

Rallijs kalnup

Tirdzniecības inovatori

21. gadsimta pirmās desmitgades vidū Baltijas valstis piedzīvo galvu reibinošu patēriņa pieauguma un jaunu iespēju karuseli – kredītu un līzinga kampaņas medijos, jauni dzīvokļi un auto, aktīva ceļošana. Mazumtirgotājiem tas nozīmē pieprasījumu pēc jauna veida produktiem, un Maxima šeit bieži pamanījās būt pirmais jauninājumu ieviesējs.

Piemēram, atvaļinājuma pavadīšana Turcijas kūrortos sev līdzi nesa jaunu izpratni par olīvām, bet ceļotāji, kas pabijuši Spānijā, Latvijā veidoja pieprasījumu pēc vītinātas gaļas un žāvējumiem. To visu ņēma vērā un centās attiecīgos produktus ātri nogādāt veikalos. Maxima apsteidza konkurentus un pārsteidza pircējus, piemēram, ar plašu svaigu zivju piedāvājumu, kas pamazām aizstāja tradicionālos miltu un gaļas izstrādājumus uz latviešu, lietuviešu un igauņu ģimeņu galdiem.

Turklāt Maxima uzstādīja jaunu kvalitātes un sortimenta standartu veikalā uz vietas gatavotajiem konditorejas un kulinārijas produktiem. Dažu elektrisko grilu vietā lielveikalā atvēra pārtikas ražošanas cehus, kur tapa visā Rīgā populārā Maxima Mascarpone torte, svaiga maize, gaļas un zivju izstrādājumi. Ar šiem jauninājumiem Maxima demonstrēja, ka sākotnējais cenu līderības laiks ir pagājis, un pieteica sevi cīņā par daudz plašāku pircēju loku.

Zem lupas

Pēc pirmajiem darbības gadiem, kad Maxima Latvijā bija parādījusi muskuļus un likusi nojaust par lielveikalu tīkla potenciālu, tā sāka sajust interesi par sevi, tostarp, arī no konkurentu puses.

Apdraudējumu izjuta arī vietējie ražotāji, jo valdīja uzskats, ka lietuvieši savā veikalā pārdos tikai Lietuvas ražojumus. Sākās tā sauktie piena kari, kad uzņēmumu vainoja cenu dempingā un vietējo ražotāju neatbalstīšanā, lai gan tā darbības noteica biznesa loģika, izraugoties kvalitatīvākos un uzticamākos piegādātājus par konkurētspējīgāko cenu.

Laikraksts Lietuvos rytas 2003. gada vasarā ziņoja, ka Latvijas amatpersonas pēkšņi sākušas īpaši skrupulozi vērtēt visus Maxima darbības aspektus – no piegādātāju automašīnām līdz būvniecības objektiem un darba atļaujām. Tā laika zemkopības ministra Mārtiņa Rozes izteikumi Lietuvas presē tika interpretēti pat kā tirdzniecības kara pieteikums, kam sekoja īsts cenu karš starp lielveikalu ķēdēm.

Maxima vadības pārstāvji atceras, ka vienmēr bijuši gatavi sarunām ar Latvijas uzņēmējiem par viņu produkcijas pārdošanu, taču atvērta tirgus apstākļos vietējie ražotāji ne vienmēr spējuši konkurēt ar importa produkciju.

Tieši pretēji sākotnējām bažām konkurētspējīgo Latvijas uzņēmēju produkcijai radās iespēja nonākt Maxima veikalu plauktos Lietuvā.

Vēlākajos gados Maxima lielu uzsvaru lika uz Latvijā audzētu dārzeņu tirdzniecību, noslēdzot iepirkuma līgumus uz vairākiem gadiem; šāda prakse ir saglabājusies arī tagad.

Latvijas presē drīz pēc tam sāka parādīties virsraksti, kas vēstīja par Maxima tuvošanos ilggadīgajam mazumtirdzniecības tirgus līderim – Rimi. Pircēji varēja būt apmierināti, jo konkurence turpināja spiest lejup atsevišķu produktu cenas, pieauga dažādu akciju un izpārdošanu skaits, arī reklāmas nozare auga iespaidīgo lielveikalu mārketinga kampaņu dēļ.

Šajā laikā T–Market veikalus pamazām aizstāja ar zīmolu Saulīte – Latvijā 2005. gada sākumā strādāja 62 Saulītes, deviņi T–Market, astoņi Maxima un seši MiniMaxima veikali, kopumā 85 veikali. Pamazām jau brieda nākamais solis zīmola attīstībā, kad visi veikali strādāja ar vienu – Maxima – nosaukumu, atkarībā no veikala platības piešķirot tiem vienu, divus vai trīs X (šo reformu Latvijā ieviesa 2006. gadā).

Pirmais centralizācijas vilnis

2006. un 2007. gadā, VP Market Latvija pārtopot par Maxima Latvija un visiem veikaliem pārejot uz X koncepciju, sākās pirmais uzņēmuma centralizācijas posms. Sekmīgi tikuši galā ar veikalu ķēdes ienākšanu Latvijā, īpašnieki jau domāja par nākamajiem soļiem – bija nodibināts uzņēmums Maxima Grupė, un, pieaugot konkurencei, sākās centralizācijas process, lai panāktu augstāku efektivitāti.

Šis ir laiks, kad VP grupa jau tālu pāraugusi viena uzņēmuma mērogu, ar akcionāriem saistīti vairāk nekā 100 uzņēmumi, tas sekmīgi iegājis Igaunijas, Bulgārijas, Polijas tirgū, tāpēc tiek veidota jauna holdinga tipa kompānijas struktūra.

Drīz tas nozīmēs kardinālas pārmaiņas uzņēmuma vadības ikdienā, jo izzudīs agrākā īpašnieku nozīme un līdz tam viņu pašu kūrētos jautājumus pamazām pārņems jauni profesionāļi, kas kompānijā sākuši ieplūst no auditorfirmām un bankām.

Izrādās, ka jau 2007. gadā VP grupas galvenajā mītnē Viļņā tika apspriesta ideja par uzņēmuma akcionāru atkāpšanos no operatīvās pārvaldes, taču īpašnieki šādam solim vēl nebija gatavi.

Pirmās pārmaiņas un cīņa ar mītu vējdzirnavām

Pirmās pārmaiņas un cīņa ar mītu vējdzirnavām

Ko par mums domā Latvijā?

Strauja un agresīva izaugsme sev līdzi nesa dažas blaknes. Atšķirībā no Lietuvas Maxima veikalus Latvijā ne visi uzskatīja par savējiem un ne visi uzņēma ar aplausiem.

Pirmajos darbības gados Maxima atvēra aizvien jaunus un jaunus veikalus, piedāvāja lētākas preces, deva cilvēkiem darbu un maksāja lielas summas nodokļos, taču sarunāties ar saviem pircējiem – stāstīt par sevi un savu uzņēmumu – ārpus komunikācijas par finanšu rādītājiem nesteidzās.

Turklāt veikalu ķēdei bija dabiski izveidojusies nelatviska seja, – daudzās Latvijas pilsētās, arī Rīgā, Maxima uztvēra kā veikalu, kur strādā un iepērkas nelatvieši.

Maxima pircēji noslāņojās arī pēc ienākumu līmeņa, ja mazāk nodrošinātie ļaudis, īpaši ārpus Rīgas, beidzot bija sagaidījuši, ka kāds ir parūpējies tieši par viņiem, tad turīgākie pircēji nosprieda: „Šie veikali laikam nav domāti mums.” Visticamāk, ka laikā, kad bija jākoncentrējas uz aizvien jaunu un jaunu veikalu atvēršanu, neviens par šādu noslāņošanos galvu nelauzīja.

Turklāt reklāmas kampaņas turpināja stiprināt lielveikala zīmolu, pircēju skaits auga, tika atvērti aizvien jauni veikali dažādās Latvijas pilsētās, un Maxima vadība sekmīgi pildīja īpašnieku definēto politiku – attīstīt biznesu bez, viņuprāt, liekas publicitātes un izrādīšanās.

Viens no pirmajiem Latvijas pircēju uztveres pētījumiem nesa uzņēmuma vadībai nepatīkamu pārsteigumu. Plānojot pāreju uz jauno X, XX un XXX Maxima veikalu konceptu, tika veikts plašs pircēju viedokļu pētījums par to, kā Latvijas cilvēki uztver Maxima. Atklājās, ka daudziem tā asociējas ar korpulentu un pasvešu lietuvieti, kurš vada milzīgu kuģi...

Vairāki Maxima darbinieki ir pārliecināti, ka priekšstati par uzņēmumu vienmēr ir bijuši sliktāki un krasi atšķīrušies no tā, kāda patiesībā bija Maxima. Ilgu laiku neviens šo greizo uztveri labot necentās, un, kā jau informācijas vakuuma apstākļos parasti notiek, radās aizvien jauni mīti un baumas par uzņēmumā notiekošo.

Maxima vadība apzinājās gan šo – uztveres – problēmu, gan arī to, ka milzīgajam uzņēmumam komunikācijā jābūt daudz aktīvākam. Tomēr drīz vien par galveno jautājumu dienas kārtībā kļuva ekonomiskā krīze, kā arī virkne problēmu pašu mājās Lietuvā, un tik nozīmīgā saruna ar sabiedrību pagaidām palika otrajā plānā.

Efektologa Ūbeles uznāciens

Papildu reklāmas aktivitātēm vienīgais cilvēks, kas ilgu laiku pārstāvēja Maxima sabiedrībā un presē, bija preses sekretārs Ivars Andiņš. Daudzi pat uzskatīja viņu par uzņēmuma vadītāju, jo Ivars spēja sarunāties ar ļoti dažādiem cilvēkiem viņiem saprotamā valodā un veidā, kā arī rosināja daudzas sabiedrībā pozitīvi novērtētas iniciatīvas (sadarbība ar vietējiem dārzeņu audzētājiem, projekts No ražas līdz ražai, bioloģiskās un veselīgās pārtikas stendi, Latvijas lielāko ķirbju čempionāts u.c.)

Maxima vadība Latvijā ar ambiciozo Jāni Stakenu priekšgalā tolaik apņēmās uzlabot priekšstatus par Maxima un kopā ar reklāmas konsultantiem, šķiet, izdevās atrast atslēgu, kas solīja novērst abas minētās problēmas – komunikācijas vakuumu un nelatviskos vaibstus uzņēmuma reputācijā.

Tā dzima ideja, ka Ivaram Andiņam ir vajadzīgs enerģisks palīgs, kas spētu Maxima radīt cilvēcīgu seju, sākot sarunu ar pircējiem.

Kopā ar reklāmas speciālistiem radās efektologs Centis Ūbele – viens no tolaik populārākajiem personāžiem ne vien reklāmā, bet sabiedrībā vispār.

Efektologa uzdevums bija darīt visu, lai atvieglotu pircēju dzīvi, kā arī publiski vēstīt par lielveikala darbību.

Centis, kurš sākotnēji presē izpelnījās apzīmējumu padomju laika grāmatvedis, pateicoties vērienīgām TV kampaņām, drīz kļuva par gaidītu viesi sabiedriskos pasākumos, izklaides šovos un pieņemšanās. Centis bija arī ļoti efektīvs veids, kā uzrunāt darbiniekus, viņam ticēja, viņu gaidīja svētku brīžos, stāvēja garā rindā, lai kopā nofotografētos.

Līdz zināmam brīdim tie bija Maxima zīmola ziedu laiki, zīmols kļuva atpazīstams un savā ziņā pat unikāls. Arī Maxima darbinieki atceras, ka šajā laikā notiekošais bijis tuvu ideālam, – kompāniju beidzot vadīja vietējais cilvēks (J. Stakens bija pie Maxima Latvija stūres no 2006. līdz 2008. gada vasarai), bija sekmīgi noslēgusies pāreja uz Maxima X, XX un XXX koncepta veikaliem, Centis Ūbele plūca laurus dažādos mārketinga pasākumos un tika bieži intervēts medijos, tika atvērti vairāki jauni Maxima XX veikali, kas bija labi apmeklēti un stiprināja uzņēmuma zīmolu.

Šķiet, Maxima vairs nebija šķēršļu, lai īsā laikā kļūtu par stabilu tirgus līderi, taču kāda kļūme acumirklī pavērsa jaudīgos mārketinga ieročus pret to saimniekiem.

Salātu mazgāšana un salmoneloze

Pirms plašas reklāmas kampaņas tās autori parasti nepaļaujas tikai uz savu radošo redzējumu vien, bet pieaicina savstarpēji nesaistītus sabiedrības pārstāvjus, lai, tā saucamajās fokusa grupās, noskaidrotu cilvēku domas. Fokusa grupās tolaik izskanēja viedoklis, ka Maxima pārtikas cehos tiekot mazgāti veikalos nopērkamie salāti... Darbinieki un vadība raustīja plecus, sak, padomju laiki sen pagājuši, bet greizi priekšstati aizvien vēl dzīvi. Taču, ja jau šādas muļķības sabiedrībā cirkulē, tās ir jāatspēko, un bija acīmredzams, ka, lai nu kam, bet Latvijas sirdi iekarojušajam Centim būs pa spēkam sagraut nepatieso mītu.

Lai demonstrētu pilnīgu atvērtību, radās ideja atvērt sabiedrībai Maxima ražošanas procesu, uzstādot dažos no cehiem web kameras. Ne visi Maxima vadības cilvēki piekrita šādam risinājumam, taču konsultantiem izdevās pārliecināt skeptiķus, ka tikai pilnībā atvērts un ikvienam internetā apskatāms ražošanas process ļaus sagraut nepatiesos priekšstatus.

Neveiklais gājiens ar Centa Ūbeles TV stāstu Mēs salātus nemazgājam, visticamāk, drīz vien būtu piemirsies un paliktu tikai kā zīmīga mācība, liekot saprast, ka ne visus kritiskos jautājumus var un vajag komunicēt reklāmas valodā, taču tā sagadījās, ka 2008. gada vasarā Maxima satricināja pirmā nopietnā krīze – vairāki pircēji bija saindējušies ar kulinārijas izstrādājumiem.

Pircēju sūdzības izrādījās pamatotas, šiem cilvēkiem tika diagnosticēta salmoneloze. Nekavējoties tika slēgts kulinārijas cehs, vēlāk arī viss veikals. Maxima veica skrupulozas pārbaudes visos ķēdes veikalos, kā arī ražošanas cehos un vēlāk ieguldīja naudu ražošanas mezglu modernizācijā un darba apstākļu uzlabojumos. Maxima Latvija vadītāja publiskā atvainošanās TV neglāba no ļoti nopietna trieciena reputācijai, kas radīja tūlītējas sekas, – saruka pircēju skaits, samazinājās kulinārijas un konditorejas produktu pārdošanas apjoms, un Maxima zīmols vairs nekad nespēja atgriezties tādos augstumos kā agrāk.

Maxima Latvija  vadītāja Jāņa Stakena atvainošanās.

Šis trieciens turklāt nāca ļoti nepatīkamā brīdī – apjomīgas ekonomiskās krīzes sākumposmā, kad Vilniaus prekyba akcionāri sāka visaptverošu uzņēmuma pārveidi.

Starptautiska holdinga izveide, franšīzes modeļa ieviešana

2008. gadā Maxima īpašnieki pieņēma lēmumu apturēt investīcijas, veicot tikai pašus nepieciešamākos darbus, vienlaikus tika nolemts, ka uzņēmums ir sasniedzis tādu attīstības pakāpi, ka jāveic tā restrukturizācija un jāaktivizē darbība plašajos ārvalstu tirgos.

Vilniaus prekyba bija jākļūst līdzīgākai nevis lielam, ar papildu uzņēmējdarbības veidiem aplipušam mazumtirdzniecības uzņēmumam, bet gan investīciju sabiedrībai.

Šīs pārmaiņas atspoguļo svarīgu pagrieziena punktu Nerija Numaviča un citu akcionāru pārvaldes grupas stratēģijā. Akcionāri nolēma lielāko savu investīciju daļu novirzīt uz citām ES valstīm. Attīstības nodrošināšanai tika izvēlēti daži aktīvākie akcionāri: Žilvins un Gintars Marcinkeviči un Jūlijs Numavičs.

Gatavojoties ekspansijai ārvalstīs, svarīgi bija izveidot ērtu tiesisko formu veidojamā uzņēmuma investīcijām ES. Agrāk vairāku lielu Lietuvas holdingu veidā pārvaldītajam Vilniaus prekyba bija jākļūst elastīgākam, dinamiskākam, specializētākam un caurskatāmākam. Vilniaus prekyba tika reorganizēta pat vairākas reizes ‒ no darbību pārvaldošajām organizācijām tika nodalīti tām piederošie naudas līdzekļi, un vairāku darījumu rezultātā uzņēmumi tika pārcelti uz tādiem uzņēmējdarbības pārvaldes holdingu centriem kā Kipra un Nīderlande, kur darbojas tieši holdingus apkalpojošu speciālistu klasteri.

Izplešoties arvien jaunās valstīs, VP grupas uzņēmumi varēja izmantot jau iegūto un pārbaudīto pieredzi ‒ vērtīgais know how pakāpeniski bija krājies holdingā Maxima Grupė un tagad to varēja likt lietā. Holdinga pārvaldes un intelektuālā īpašuma attīstīšanas funkcijas pēc savas būtības ir ļoti atšķirīgas, un pasaulē tikai atsevišķos gadījumos šīs darbības tiek apvienotas vienā uzņēmumā.

2010. gada nogalē, pēc vienas no lielā četrinieka auditorfirmu ieteikuma, Maxima sāka ieviest franšīzes modeli, kas paredz katram tirgum veikt konkrētu samaksu par tajā izmantoto Maxima radīto know how un unificētajiem risinājumiem. Franšīzes modelis tika veidots pēc pasaulē pārbaudīta un labi funkcionējoša piemēra.

Franšīzes darbība tika atdalīta atsevišķā uzņēmumā Maxima Group, kas vēlāk mainīja nosaukumu, kļūstot par FRANMAX (vārdu franšīze un Maxima apvienojums). FRANMAX dod franšīzi Maxima Grupė holdinga uzņēmumiem Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Bulgārijā.

FRANMAX pamatdarbība ir franšīzes sniegšana mazumtirdzniecības tīkliem, tas ir atbildīgs par mazumtirdzniecības darba standartu un koncepciju noteikšanu. Šajā darbā tas izmanto iegūto intelektuālo īpašumu un rūpējas par tā tiesisko aizsardzību, kā arī veic stratēģisko plānošanu un efektīvai biznesa attīstībai nepieciešamo metodiku izveidi. Maxima Grupė uzņēmumi, attīstot savu darbību dažādās valstīs, izmanto FRANMAX piešķirto franšīzi.

Jāuzsver ‒ pēc reorganizācijas kopējais Maxima Grupė un no tās atdalītā uzņēmuma FRANMAX nodokļu slogs nesamazinājās, abi uzņēmumi arī turpmāk darbojās un nodokļus maksāja Lietuvā, kā arī katrā konkrētajā valstī, kur strādā Maxima Grupė piederošie uzņēmumi.

Jautājums, ar ko franšīzes modeļa kontekstā sastopas Maxima Grupė, ir saistīts ar nodokļu ieņēmumu apjomu katrā konkrētajā valstī, piemēram, jo mazāku franšīzes maksu maksā Latvijas uzņēmums, jo pieaug samaksāto nodokļu apjoms Latvijā, bet sarūk Lietuvā. No Maxima Grupė holdinga viedokļa, nav nozīmes, kurā valstī maksāt vairāk, kurā mazāk, jo gan Latvijā, gan Lietuvā nodokļa likme ir vienāda (15%).

Krīzes sākumposmā paveiktā centralizācija padarīja uzņēmumu grupu efektīvāku, taču vēlāk skaudri atspēlējās citā aspektā ‒ spēcīgi vadītāji katrā valstī nozīmē arī lielāku atbildību un lielākas manevrēšanas iespējas atbilstīgi katra tirgus specifikai. Un pretēji – spēcīgs centrs un vājāki vadītāji nozīmē vājākas pozīcijas nestandarta un krīzes brīžos.

Un tieši šāda situācija bija nobriedusi, jo 2008. gads VP grupas akcionāriem radīja trīs milzīgus izaicinājumus – nepieredzētu ekonomikas kritumu, politisku un sabiedrisku skandālu ap ieguldījumiem Lietuvas enerģētikas sektorā, kā arī šķelšanos agrāk tik vienoto akcionāru vidū. 

Krīze un tās pārvarēšana

Krīze un tās pārvarēšana

Neziņa, bailes un apjukums

2008.–2009. gada ziemā Baltijas valstīs valdīja nospiedoša atmosfēra. Visi trīs Baltijas tīģeri bija apjukuši un izbijušies. Nekustamā īpašuma cenu burbuļa pārsprāgšana visvairāk skāra vidusšķiru – tieši daudzi vidusšķiras pārstāvji bija ņēmuši aizdevumus, savukārt valsts ierēdņus biedēja algu samazināšana, topošās māmiņas ‒ pabalstu sarukums, bet masu medijus ‒ reklāmas tirgus sabrukums. Valdība sāka runāt par jostu savilkšanu, un krīzes virpuli vēl vairāk iegrieza Parex bankas krahs. Latvija piedzīvoja vislielāko ekonomikas kritumu Eiropā, un nereti tieši īpašās cenu akcijas produktiem Maxima veikalos kļuva par vērtīgu atspaidu daudzām ģimenēm.

Atšķirībā no 1999. gada Krievijas krīzes neiepriecināja arī ziņas no ārvalstīm: lejup gāzās arī pasaules ekonomikas motors ASV, un pat citkārt piesardzīgie finanšu analītiķi sacentās, paziņodami arvien baisākas prognozes. Investīciju bankas Lehman Brothers sabrukums cieši saistītajā globālajā ekonomikā iekustināja tālāko notikumu ķēdi. Pasaules ekonomiskajā kartē pastāvīgi parādījās arvien jauni ugunsgrēku epicentri.

Baltijas valstīs ģimenes centās piemēroties jaunajiem apstākļiem – biežāk ēst mājās, izvēlēties lētākus produktus vai samazināt komunikācijas pakalpojumu rēķinus. Darba sludinājumi presē un specializētajās interneta vietnēs izzuda bezmaz dienas laikā, bet gandrīz visi lielākie darba devēji pēc ilgām sarunām ar finansistiem paziņoja par darba vietu vai vismaz algu samazināšanu.

Lielākie uzņēmēji centās sniegt atbalstu tiem, kas krīzē bija cietuši visvairāk, piemēram, Ziedot.lv projekts Paēdušai Latvijai, kurā Maxima iesaistījās 2009. gada rudenī, sniedza atbalstu, nodrošinot krīzes skartās ģimenes ar pārtiku.

Šī bija daudzu uzņēmumu atbildīga rīcība, jo viņi saprata, ka savā veidā kļuvuši par gala staciju sociāli atstumtākajai sabiedrības daļai. Bija jāveic dubults un trīskāršs katra ieguldījuma vērtējums, lai milzīgās Maxima uzņēmumu mašīnas dzinējs nenoslāptu, atstājot bez ienākumiem vēl vairākus tūkstošus ģimeņu.

Preses slejās aizvien biežāk parādījās virsraksti maksātnespēja, bankrots un vēlāk – emigrācija. Neilgi pēc iestāšanās Eiropas Savienībā latvieši, lietuvieši un igauņi bija atsviesti dažus gadus atpakaļ, un visas aptaujas rādīja lielu cilvēku satraukumu par to, vai viņi vispār spēs izdzīvot.

Maxima īpašnieki – eksistenciālās krustcelēs

VP grupas akcionārus tajā ziemā nomāca neskaidrība par nākotni. No paša neatkarības sākuma viņu veidotā uzņēmējdarbības impērija bija lielākā Lietuvā, bet uzņēmējdarbībai domātie kopējie ietaupījumi ‒ visai prāvi. Tai pašā laikā viņu pašu vajadzības bija salīdzinoši pieticīgas. VP grupas īpašnieki, salīdzinot ar tā laika uzņēmējdarbības eliti, centās neizcelties: viņus bija grūti atrast uz krāsainu žurnālu vākiem vai satikt sabiedrības krējuma pasākumos. Atšķirībā no tā laika jaunbagātniekiem viņi nebūvēja eksotiskas pilis un neveidoja limuzīnu kolekcijas.

Lielākā desmitnieka (deviņiem sākotnējiem akcionāriem bija piepulcējies arī Darjus Nedzinsks) aizraušanās nekad nebija biznesā iegūto labumu nesātīga tērēšana greznumlietās, bet gan pati uzņēmējdarbība ‒ iespēja radīt idejas, tās īstenot, konkurēt un uzvarēt. Ar viņiem kopā strādājošie cilvēki brīnījās ‒ šie lielas bagātības pārvaldošie vīri pat pēc 16 veiksmīgas uzņēmējdarbības gadiem ik dienu dodas uz darbu teju kā karā ar konkurentiem, piegādātājiem, uzraugiem, nomātājiem un nomniekiem, bet, vissvarīgāk ‒ kā uz ideju un iniciatīvu karā citam ar citu.

Bez šaubām, tieši savstarpējā konkurence bija lielākais grupas dzinējspēks. Atšķirīgas spēcīgas personības radīja uzņēmējdarbības plānus, asi cita citu kritizēja, taču, rodoties vajadzībai, pielika palīdzīgu plecu vai vilka cits citu laukā no nelaimes.

Kamēr citi uzņēmēji, kas šajā laikā arī bija ieguvuši bagātību, nereti kļuva slinki, VP desmitnieks nekad neapstājās ‒ beiguši vienu projektu, viņi jau prātoja par nākamo.

Taču tajā ziemā viņu tikšanās kļuva aizvien drūmākas, bet diskusijas ‒ asākas. Patēriņa samazināšanās un nodokļu pieaugums spēcīgi iedragāja arī mazumtirdzniecību. Kļuva skaidrs, ka straujās ekonomikas izaugsmes laikā redzētā attīstība tik drīz neatgriezīsies un visam mazumtirdzniecības tīklam būs jāsamazina apgriezieni.

Investīcijas enerģētikā un politiskais mīnu lauks

Izrādījās, ka ekonomikas lejupslīde nav pati lielākā problēma. Uzņēmuma akcionāri bija ieguldījuši lielu naudu valsts enerģētikas sektorā, privatizējot Lietuvas Rietumu sadales tīklus (Vakarų skirstomieji tinklai jeb VST). Grupas akcionāra – Žilvina Marcinkeviča – ambiciozās idejas un biznesa projekta pamats bija vēlēšanās parādīt, kā būtu jāsaimnieko enerģētikas sektorā. Tas nozīmēja neizbēgamu saskarsmi ar politiķiem, tā bija sfēra, kurā mazumtirdzniecības čempioniem nebija nekādas pieredzes.

VST vadīt sāka jaunais VP desmitnieka loceklis Darjus Nedzinsks, kuram salīdzinoši īsā laikā izdevās sasniegt fantastiskus uzņēmuma finanšu rezultātus. Darbojoties līdzīgos tirgus apstākļos, VST spēja iegūt tikpat lielu peļņu, cik lieli zaudējumi bija valsts sabiedrībai Austrumu sadales tīkli (Rytų skirstomieji tinklai jeb RST). Valstij, visticamāk, šāds salīdzinājums nebija patīkams, – kādam nācās samierināties ar liesākiem sadarbības līgumiem vai pat atteikties no tiem vispār.

VP grupas akcionāri turpināja virzīties uz priekšu, un 2008. gada pavasarī, lai īstenotu stratēģiski svarīgos enerģētikas projektus – Visaginas atomelektrostacijas celtniecību un energotiltu izveidi ar Poliju un Zviedriju, kopā ar valsti tika izveidots enerģētikas sektora lieluzņēmums LEO LT (VST, RST un Lietuvos Energija apvienība), kurā Lietuvas valstij piederēja 61,7% LEO LT akciju, bet VP grupas uzņēmumu akcionāriem piederošajam NDX Energija – pārējie 38,3%.

Ņemot vērā, ka privātajā biznesā uz efektivitāti orientētie uzņēmēji bija noskaņoti ieviest loģisku un ilgtspējīgu biznesa modeli arī LEO LT, nācās sadurties ar daudzām interešu grupām, un niknums pret tā sauktajiem veikalniekiem pieauga.

Jaunais Lietuvas enerģētikas ministrs sāka šaubīties, vai valsts energosektorā ir nepieciešams privātais kapitāls, bet viena no prezidenta amata kandidātēm – ES komisāre Daļa Grībauskaite – vēl krietnu laiku pirms vēlēšanu kampaņas sākuma neskaidri pateica, ka LEO LT būtu jālikvidē, bet enerģētikas sektors jāatdod valstij. Pēc Seima un Lietuvas prezidenta vēlēšanām politiskā vide bija mainījusies un līdz ar to krasi mainījās arī attieksme pret enerģētikas nozares attīstību.

Sabiedriskā doma pamazām, bet mērķtiecīgi tika noskaņota pret privātajiem partneriem enerģētikas sektorā, un izdevīgā brīdī valsts iedarbināja vareno varas resursu, lai sakārtotu šo jautājumu. Dažādu apsūdzību un izmeklēšanu jūklī, turklāt, briestot konfliktam ar varas eliti, bija skaidrs, ka enerģētikas projektam ir jāieslēdz atpakaļgaita. Taču Žilvinam Marcinkevičam šķirties no sava projekta bija grūti un neērti.

Pēc vairāk nekā gadu ilgušās drāmas masu medijos VP grupas īpašniekiem 2009. gada nogalē piespiedu kārtā bija jāaiziet no uzņēmējdarbības enerģētikā. Vēl pirms tam lielākais grupas akcionārs Nerijs Numavičs jau bija pieņēmis lēmumu ‒ iejaukšanās politikā bijusi grupas lielākā kļūda. Žilvina Marcinkeviča vietu uzņēmuma NDX Energija vadītāja krēslā ieņēma diplomātiskais Igns Staškevičs. Skandalozais grupas darbības posms gāja uz beigām.

Šķelšanās

Kaut arī VP grupas uzņēmumi dividendes tolaik faktiski neizmaksāja, akcionāru kontos bija uzkrājušies naudas līdzekļi no agrākiem projektiem, kas bija paredzēti jaunām investīcijām vai grūtākiem laikiem. Tieši šādā – dažādu sarežģījumu brīdī – viens no grupas akcionāriem izlēma, ka krīzes laikā viņš pats pratīs labāk parūpēties par savu uzkrājumu daļu (tie bija kopīgie biznesa attīstībai paredzētie uzkrājumi, nevis personīgie līdzekļi).

Sasaucis sapulci, lielākais akcionārs Nerijus Numavičs informēja pārējos, ka viens no akcionāriem savu naudu ir paņēmis, un piedāvāja visiem dalīties ar ilgu laiku kopā krātajiem līdzekļiem.

VP grupas dibinātājiem nekad nav bijis savstarpēja akcionāru līguma, tomēr 16 gadu ilgās sadarbības laikā viņiem bija izveidojies uzskats, ka ar uzņēmējdarbību var nodarboties tikai un vienīgi kopā. Pēc šīs tikšanās visiem vīriem, vieniem no Lietuvas spējīgākajiem uzņēmējiem, kļuva skaidras trīs lietas. Pirmkārt, spiediena brīdī akcionāru intereses atšķiras, un, riskam palielinoties, pastiprinās pašaizsardzības instinkts. Krīzes laikā līderim bija pienākums uzņemties atbildību par visu kopējo uzņēmējdarbību, taču viņa pieņemtie lēmumi kādam nebija pieņemami.

Otrkārt, pieredzējušie uzņēmēji lieliski saprata, ka, sadalot naudu, grupa nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Akcionāri, kas saņēma labu atlīdzību, nekad nebija pārvaldījuši lielus personīgos naudas līdzekļus, taču tad situācija mainījās, - daļai šīs grupas dalībnieku personīgajos kontos pēkšņi tika ieskaitīti miljoni.

Un, treškārt bija jāsecina, ka Lietuvā jaunus ieguldījumus vairs veikt nevar. Tas nozīmēja, ka uzņēmuma struktūra jāpielāgo investīciju veikšanai ārvalstīs.

Ilgu laiku VP grupas akcionāri bija strādājuši tikai kopā, un visi kopā lēma par katra nopelnītā lita izmantošanu tālākai uzņēmējdarbības attīstībai. Tagad pat paši sīkākie akcionāri pārvaldīja milzīgus personiskos līdzekļus un varēja tos izmantot, lai īstenotu idejas, kuras viņiem pašiem, bet ne visiem akcionāriem, likās pašas interesantākās un perspektīvākās.

Vieniem ar personisko uzņēmējdarbību veicās labāk, citiem ‒ sliktāk. Pieraduši tiešā veidā piedalīties uzņēmējdarbības veidošanā, ne visi no šiem vīriem spēja saskatīt savu vietu jaunajā VP grupā. Tas kļuva tikai par laika jautājumu, kad par nelūstošu uzskatītais koka zars sāks plaisāt.

Pirmais no grupas izstājās Darjus Nedzinsks, kurš tai bija pievienojies pēdējais ‒krīzes novārdzinātajā Lietuvā iespēja saglabāt personiskos naudas līdzekļus viņam šķita labāka izvēle, nekā iespēja kļūt par mazākuma akcionāru. Renats Vaitkevičs savas grupas akcijas pārdeva un iegādājās kooperatīvo veikalu tīkla Aibė akcijas – šīs veikalu ķēdes darbība sāka cieši krustoties ar Maxima. Juļus Numavičs aizbrauca uz ASV, lai nodarbotos pats ar savu biznesu. Vlads Numavičs palika akcionāru sastāvā, bet daļu savu grupas uzņēmumu akciju atdāvināja brālim. Turklāt viņš iegādājās akciju kontrolpaketi investīciju pārvaldes sabiedrībā EVA Grupė, kurā kā lielākais akcionārs veic pārraudzību. Nerijs Numavičs šajā sabiedrībā saglabājis minoritārā akcionāra statusu. Akcionāru aiziešana no grupas notika loģiskā un racionālā ceļā.

Pēc 2010. gada VP grupas akcionāri sāka investēt savos personīgajos biznesa projektos un vadījās pēc personiskās investīciju stratēģijas.

Dažu VP grupas akcionāru praktizētā personīgā komercdarbība konkurēja ar grupas komercdarbību, daļa ir pilnīgi nesaistīta ar grupu, bet cita – ar to saistīta ar to dažādos veidos. Teiksim, Gintara Marcinkeviča ģimenei piederošās VET-1 aptiekas telpas tiek nomātas no Maxima LT, bet Nerijam Numavičam un Ignam Staškevičam piederošs interneta veikals Barbora pērk preces un pakalpojumus no Maxima LT. Jelgavā Maxima telpas tiek nomātas no uzņēmuma, kas saistīts ar sabiedrību Lords LB, – tās lielākais akcionārs ir Mindaugs Marcinkevičs.

Grupas pozīcija – šādas saiknes ir dabiskas starp ilgi kopā strādājošiem cilvēkiem ar līdzīgām komercdarbības interesēm. Turklāt visu grupai piederošo uzņēmumu vadītāji skaidri apzinās savu atbildību, un šādus komercdarbības sakarus vērtē ļoti nopietni ‒ slēdzot darījumus, vai nu tiek ievērots tā sauktais transfer pricing, pamatojama saistīto personu darījumu cenu veidošana, vai arī tiek algoti neatkarīgi īpašuma vērtētāji un eksperti. No vadītājiem tiek pieprasīts, lai viņi šos darījumus veiktu, ievērojot tirgus nosacījumus, neslēpjot nodokļus un negatīvi neietekmējot sabiedrības komerciālās intereses.

Atkāpšanās stratēģija – agresīvi skandāli

Taču nevienam izstāšanās no grupas nebija un, domājams, nebūs tik raiba kā Mindaugam Marcinkevičam. M. Marcinkevičs arī pēc iepriekš minētajām pārmaiņām turpināja Lietuvā vadīt tirdzniecības centrus Akropolis – viņš jutās kā šī iepirkšanās supercentra idejiskais tēvs un saglabāja spēcīgu emocionālo saikni ar Lietuvā izveidotajiem Akropolis.

Izdzirdējuši par partnera un kolēģa aizturēšanu Vācijā, citi akcionāri steidzās par viņu parūpēties, tomēr, kad viņš tika atbrīvots no aresta un atgriezās Lietuvā, nebija pārāk runīgs. Pēc kāda laika no maisa sāka durties laukā īlena gals ‒ M. Marcinkevičs bija tik centīgi interesējies par to, kā darbojas pazīstami Vācijas tirdzniecības tīkli, ka viņu pat turēja aizdomās par zādzības plānošanu un nodeva vietējai policijai.

Pārkāpjot agrāko vienošanos, M. Marcinkevičs, vēl būdams viens no grupas akcionāriem, jau gatavojās pats sava veikalu tīkla veidošanai Baltkrievijā ‒ tirgū, kur tobrīd gribēja iesoļot arī Maxima. Pēc iekšējās izmeklēšanas noskaidrojās, ka M. Marcinkevičs, vadīdams grupu Akropolis, savām personiskajām vajadzībām izmantoja Akropolis darbiniekus, piemēram, ar viņu palīdzību Nīderlandē tika dibināts viņam personiski piederošs uzņēmums Glera BV, kas vēlāk attīstīja veikalu tīklu Mart Inn. Baltkrievijā.

Pēc incidenta atstājis Akropolis vadītāja amatu, M. Marcinkevičs tālu no savas jomas neaizgāja ‒ ieguldīja naudu un kopā ar bijušajiem domubiedriem iegūto know how savā biznesā. Kopā ar citiem partneriem viņš izveidoja investīciju fondu pārvaldes uzņēmumu, kas nodarbojas ar ieguldījumiem nekustamajos īpašumos (tirdzniecības centri, veikali, biroju centri) Baltijas valstīs un nereti konkurē ar VP grupas uzņēmumu aktivitātēm šajā reģionā. Piemēram, par vērtīgu papildinājumu šim fondam varētu kļūt Akropolis tirdzniecības centri. Reizē ar M. Marcinkeviču uzņēmumu atstāja arī Gintars Marcinkevičs, kurš vēlāk kopā ar brāli vadīja (un aizvien vada) tirdzniecības centrus Mart Inn. Baltkrievijā.

Vēlāk M. Marcinkevičs Lietuvas medijos sāka īstu karu pret saviem bijušajiem kolēģiem, īpaši – pret grupas lielāko akcionāru N. Numaviču. Ir izskanējušas skaļas apsūdzības un fantastiski solījumi, draudi atklāt kādus agrāk zināmus noslēpumus un klusi mājieni par kompromitējošiem materiāliem, mēģinājumi savā karā iesaistīt arvien vairāk institūciju (to skaitā, valsts institūcijas) un cilvēku, ir sāktas daudzas tiesvedības.

Lai piesaistītu politiķu un valsts institūciju uzmanību, bet grupas uzņēmumos radītu iespējami lielu destrukciju, M. Marcinkevičs ir sacerējis ne vienu vien fantastisku stāstu par VP grupas uzņēmumu ļaundarībām. Daļēji viņam tas ir izdevies Lietuvā un Igaunijā, un, visticamāk, šīs nepatiesās leģendas tiks eksportētas arī uz citām valstīm.

Piemēram, viens no M. Marcinkeviča sensacionālajiem apgalvojumiem, kas 2015. gada vasarā īslaicīgi pievērsa Lietuvas mediju uzmanību: VP grupas uzņēmumi it kā izvairoties no nodokļu maksāšanas. Būtu naivi iedomāties, ka VP grupas uzņēmumi, kas sava lieluma un nozīmes dēļ pastāvīgi atrodas nodokļu inspektoru redzeslokā, varētu nemaksāt nodokļus. Pēdējo 18 mēnešu laikā vien Valsts nodokļu inspekcijas iniciētas pārbaudes ir notikušas gandrīz visos grupas pamata uzņēmumos.

Grupas uzņēmumi nav izvairījušies no nodokļu maksāšanas, no tās neizvairās arī pašlaik un negatavojas to darīt nākotnē!

M. Marcinkeviča aktivitātes ir klasisks sevi strupceļā dzenoša akcionāra gadījums. Pirmkārt, masu medijos tika radīts milzīgs troksnis, otrkārt, notika apelēšana pie valsts institūcijām, bet tagad tam visam seko trešais solis ‒ tiesās iesniegtu prasību lavīna. Ņemot vērā, ka M. Marcinkevičam šādi ir izdevies nodarīt kaitējumu VP grupas uzņēmumu un akcionāru reputācijai, pret neslavas cēlāju ir sākta tiesvedība, lai parādītu, ka viņa apgalvojumi bijuši maldinoši un nodarījuši kaitējumu.

M. Marcinkeviča rīcība liecina par mērķtiecīgi plānotu darbību, aiziešana no akcionāru vidus var notikt arī šādi, uzsitot sev cenu. Ikviena liela uzņēmuma tapšanas sāgā nav izslēgti līdzīgi gadījumi.

Šis, lielu atbalsi guvušais akcionāru konflikts, ir kļuvis par mācību,

liekot akcionāriem saprast, ka svarīgi būt atvērtiem pret cilvēkiem un sabiedrību, pastāvīgi, neko neslēpjot, stāstīt par sevi.

Akcionāru laika beigas

Investēšana ir ilgs process, VP grupa, tās akcionāri, kā arī vadītāji ir uzmanīgi un pieredzējuši investori. No Vilniaus prekyba nošķirtie naudas līdzekļi tika izmantoti, lai iegūtu lieluma ziņā Lietuvas Maxima līdzvērtīgu Spānijas tirdzniecības tīklu Supersol, kuru pašlaik pārvalda lietuvietis. Cits grupas uzņēmums (M.M.M. projektai) pārvalda un attīsta nekustamo īpašumu projektus visā Eiropā. Holdings NDX Energija, ko dibināja pēc LEO LT izjukšanas, pārvalda ilgi glabājamās pārtikas ražošanas uzņēmumus Polijā, Slovākijā, Čehijā, Zviedrijā un Baltkrievijā.

2014. gadā, Maxima Group ģenerāldirektors M. Bagdonavičs, kurš uzņēmumu bija izstūrējis cauri ekonomiskajai krīzei, kļuva par Vilniaus prekyba valdes priekšsēdētāju. Tātad no tiešās uzņēmējdarbības vadības ir aizgājis pēdējais aktīvais grupas akcionārs.

Akcionāru pārvaldība nu palikusi pagātnē, jo uzņēmums ir sasniedzis tādu attīstības līmeni, kad biznesa vadība ir jāpārņem profesionāļiem. 2008.‒2009. gada ziemā sāktā grupas transformācija ir pabeigta. Tomēr notikumi, kas 2013. gada rudenī satricināja Latviju, parādīja, ka uzņēmumam ir jāpaliek atvērtam turpmākām pārmaiņām.

21.11.13. Mācības un secinājumi

21.11.13. Mācības un secinājumi

Būvniecības traģēdija

2013. gada 21. novembra pēcpusdiena Latvijai nesa tāda mēroga traģēdiju, kādu miera laikā valsts vēl nebija pieredzējusi. 54 cilvēku dzīvības tovakar izdzisa zem Priedaines ielā nogruvušā veikala jumta, ko visticamāk bija balstījušas nepareizi projektētas un veidotas būvkonstrukcijas.

Maxima XX veikals traģēdijas brīdī atradās tikai pirms diviem gadiem būvētā ēkā, ko nodeva ekspluatācijā 2011. gada 24. oktobrī. Ar VP grupas akcionāriem saistīts uzņēmums SIA Tineo sākotnēji bija šīs ēkas nomnieks, bet vēlāk, uzvarot konkurencē ar citiem pretendentiem, par 4,4 miljoniem eiro iegādājās ēkas daļu kopā ar daļu apbūvētās zemes.

Tolaik šaubu par būves drošību nevarēja būt, jo nekustamo īpašumu attīstīja uzņēmums ar labu reputāciju – SIA Homburg Zolitūde, bet celtniecības ģenerāluzņēmējs bija viens no šīs nozares pieredzējušākajiem līderiem – SIA Re&Re. Ēka vēlāk saņēma Latvijas Arhitektūras gada balvu.

Un tomēr, neskatoties uz projektētāju, būvnieku un būvuzraugu pieredzi, notika tas, ko vērst par labu gribētu katrs no mums.

Kā vēlāk, 2015. gada oktobrī, noslēdzoties lietas izmeklēšanai, ziņos Latvijas ģenerālprokurors un masu mediji – savlaicīgi pamanot kļūmes, traģēdiju būvniecības procesa laikā bija iespējams novērst ne reizi vien.

„Nebija jautājumu – sabruks vai nesabruks, bet tikai viens jautājums – kad tas notiks. Kļūda jau pašā sākumā bija ieprogrammēta projektā,” noslēdzoties traģēdijas izmeklēšanai, 2015. gada oktobrī medijiem sacīja Latvijas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers.

Izmeklēšanā savāktie pierādījumi apliecina, ka projektā tika pieļautas būtiskas atkāpes no būvnormatīviem. Atsevišķi ēkas mezgli bija pārslogoti pat par 630%. Būvniecības dokumentos, kurus vērtēja eksperti, sacīts, ka attiecīgais būvkonstrukciju mezgls turēs 316,7 tonnas, bet realitātē tā nestspēja bija 44,85 tonnas. „Tieši šī savienojuma mezgla pārslodze izraisīja jumta konstrukcijas sabrukumu,” ekspertu atzinuma kopsavilkumu citēja Latvijas prese. Arī ugunsgrēks, kas 2011. gadā būvniecības laikā izcēlās uz celtnes jumta, negatīvi ietekmēja tā stiprumu, lai gan nebija traģēdijas pamatcēlonis. Tas gan varēja palīdzēt to novērst, ja pēc ugunsgrēka ēka būtu rūpīgāk apsekota, atsaucoties uz ekspertu slēdzienu, vēstīja mediji.

Visiem Maxima cilvēkiem – no akcionāriem un vadītājiem līdz ikvienam veikala darbiniekam – šī traģēdija ir bijis dziļš personīgs pārdzīvojums. Protams, nesalīdzināms ar to, kas bija jāpārdzīvo ģimenes locekļus un tuvus draugus zaudējušajiem, un tomēr...

Haoss

„Bija pieci pēcpusdienā, mēs gatavojāmies iet uz Ziedot.lv desmitgades pasākumu. Ar ziediem rokās es iegāju pie vadītāja Gintara Jasinska, kurš sacīja – Priedaines ielā iegruvuši griesti. Mana pirmā asociācija bija iekārtie griesti. Taču saziņa ar veikalu bija pārtrūkusi, un mēs nolēmām nekavējoties braukt uz turieni,” atceras viena no Maxima darbiniecēm. „Nonākot pie veikala un ieraugot to skatu, mana dzīve uz brīdi apstājās, un kopš tā laika vairs nekad nav tāda kā agrāk. Es sapratu, ka nevis griesti iegruvuši, bet ir sabrucis jumts.”

Daži Maxima Latvija biroja darbinieki bija nonākuši nožogotā teritorijā, centās palīdzēt cietušajiem, kad notika otrs nogruvums. Kāds no viņiem bija veikala iekšpusē un, tikai pateicoties glābējiem, palika dzīvs.

„Kad piebraucu pie veikala, redzēju šausmīgu ainu: fasādei vairs nebija stiklu, iekšpusē nedega gaisma. Teritorija visapkārt bija nožogota, iekšā nevienu vairs nelaida,” stāsta viena no Maxima Latvija vadības komandas darbiniecēm.

„Kopā ar kādu kolēģi no tehniskās nodaļas iekļuvu veikalā no noliktavu puses. Tur valdīja tāds spiedīgs klusums... tā, ka ausīs sāk dunēt. Zālē bija ūdens, dažviet dega plauktu apgaismojums, elektrība meta dzirksteles. Es gāju dziļāk, kāds vīrietis celtnieka apģērbā mani apturēja un sacīja, ka esot vajadzīgi mīksti dvieļi, pledi, kaut vai pamperi. Pat nesapratusi, kam tie nepieciešami, gāju meklēt. Pie plaukta ar autiņbiksītēm mani apturēja glābējs, sāku viņam skaidrot, ka šeit strādāju, pat savu apliecību meklēju... Bet viņš sacīja īsi un strikti: „Metiet visu zemē un prom no šejienes! Skriešus! Ātri!” Kad atteicos, viņš satvēra mani un burtiski izvilka laukā. Diemžēl es neatminos glābēja seju, taču viņš noteikti izglāba man dzīvību – burtiski pēc pāris minūtēm notika otrais nogruvums, tieši tajā vietā, kur stāvēju.”

Tobrīd valdošajā haosā Maxima darbinieki vēlējās kaut kā rīkoties, lai palīdzētu cilvēkiem, un to viņi arī darīja. Policija lūdza sagādāt darbinieku sarakstu, veikala plānus, no citiem veikaliem viņi veda glābējiem ūdeni, pildīja termosos tēju. Par komunikāciju tobrīd nedomāja, jo šāda mēroga traģēdijā nostrādā instinkts vispirms mesties palīgā līdzcilvēkiem, ‒ pat, ja tas ir šķietami neracionāli, neloģiski.

Jāņem vērā, ka pirmajos brīžos informācija bija ļoti pretrunīga un atšķirīga, – kāds runāja par bumbas sprādzienu, izskanēja arī citas versijas un pieņēmumi. Teritorija tika norobežota, un izmeklētāji sāka darīt savu darbu, sabiedrības rīcībā bija ļoti maz faktu par notikušo.

Taču cilvēki visā Latvijā gaidīja atbildes, un katra stunda nesa aizvien vairāk jautājumu. Tie lija pār apjukušo Maxima kasieru, veikala vadītāju, vadības pārstāvju, mārketinga dienesta darbinieku galvām, un šis lietus drīz pārgāja īstā vētrā. Un Maxima nebija kam tādam gatava, traģēdijas mērogs tālu pārsniedza jebkādas saprāta robežas, un satricinājums, ko pārdzīvoja uzņēmuma darbinieki, akcionāri, vadība, sākotnēji izraisīja apjukumu un radīja maldīgu priekšstatu par nejūtīgu un lepnu Maxima.

To, kā rodas un aug aizdomas, ilustrē, piemēram, vietējo Maxima cilvēku rīcība publiskajā telpā, sākotnēji noliedzot saikni ar uzņēmumu Tineo. Formāli tas bija ar Maxima Latvija nesaistīts uzņēmums, kas iznomāja lielveikala telpas, bet faktiski piederēja tiem pašiem akcionāriem. Noliegt šādu saikni nebija nekādas jēgas, tas tikai radīja liekas aizdomas, ka uzņēmums cenšas kaut ko slēpt. Uzņēmuma darbinieki pirmajās dienās pēc traģēdijas vienkārši nespēja adekvāti un savlaicīgi komunicēt ar sabiedrību.

Tāpēc, neskatoties uz to, ka veikals nebija un nevarēja būt atbildīgs par ēkas projektēšanu un būvniecību, Maxima vienas dienas laikā sabiedrības acīs kļuva par galveno katastrofas vaininieku.

Grupas akcionāri tobrīd vēl paļāvās uz vietējiem menedžeriem un klusēja, taču šī klusēšana vairoja aizdomas žurnālistos, politiķos, ikvienā cilvēkā Latvijā.

Bez vainas vainīgie

Piektdiena un sestdiena pagāja, valstij pamazām aptverot notikušā traģiskos apmērus. Maxima vadība viena VP grupas akcionāra Mindauga Bagdonaviča vadībā steidzami pieņēma pirmos neatliekamākos lēmumus palīdzēt visiem traģēdijā cietušajiem – katram bērnam, kurš bija zaudējis vienu vai abus vecākus, tika nolemts līdz 18 gadu vecumam ik mēnesi maksāt pabalstu 711 eiro apmērā, neviens nerēķināja, kāda aptuveni būs šī atbalsta summa.

Operatīvi tika noorganizēta palīdzība traģēdijā cietušo Maxima darbinieku ģimenēm, tika sniegts gan psihologa atbalsts visiem, kam tas bija nepieciešams, gan palīdzība bēru organizēšanā. Maxima vadība operatīvi veica visu veikalu pārbaudi, lai izslēgtu jebkādas sistēmiskas kļūdas un pircēji tos droši varētu apmeklēt, kā arī gatavoja izsmeļošas atbildes tobrīd jau darbu sākušajiem izmeklētājiem.

Jau no pirmajām dienām tika meklēti būvniecības un būvprojektēšanas eksperti un konsultanti, kas varētu veikt neatkarīgu notikušā vērtējumu. Proti, uzņēmums saprata notikušā mērogu, rīkojās, lai sniegtu nepieciešamo palīdzību un atbalstu, taču komunicēt ar sabiedrību tai saprotamā veidā nespēja.

Publiski Maxima izskatījās kā vienīgais un galvenais vaininieks. Labklājības ministre TV intervijā pat apgalvoja, ka netic Maxima lēmumam maksāt pabalstus traģēdijā bojā gājušo vecāku bērniem. Patiesībā Maxima pabalstus vispirms sāka maksāt pati, bet 2014. gada martā visu naudas summu ‒ 1,73 miljonus eiro, kas pienācās 23 bērniem, pārskaitīja VSAA kontā. Uzņēmuma rīcība bija krietni pozitīvāka par Maxima reputāciju. Tiesa, tobrīd negatīvo priekšstatu mainīt nebija iespējams.

Katrs jauns publiski izskanējis jautājums raisīja jaunas aizdomas un jautājumus, tāpēc uzņēmuma akcionāri un vadība ieņēma dabisku aizsardzības pozīciju, kas izrietēja no juristu ieteikuma – nesniegt komentārus, pirms nav skaidru atbilžu uz aktuālajiem jautājumiem. Maxima Latvija vadītāja atteikums piedalīties TV diskusiju speciālizlaidumos ilustrēja vienkāršo un līdz tam dzīvotspējīgo darbības modeli – iespējami aktīva biznesa attīstība un pēc iespējas mazāka sabiedrības uzmanība. Rīkoties šādi traģēdijas brīdī, noslēpjot emocijas, ko uzņēmuma akcionāri un darbinieki pārdzīvoja, bija fundamentāla kļūda.

Piektdienas rītā Maxima Latvija vadība sasauca pirmo preses brīfingu, lai dalītos ar informāciju, kas bija tās rīcībā. Informācijas nebija daudz, vien daži jau zināmi fakti, taču pieprasījums pēc atbildēm turpināja augt. TV diskusiju raidījumi vēlējās savās studijās redzēt uzņēmuma akcionārus vai vismaz vadītājus, kuriem tobrīd šķita, ka ir pārāk maz atbilžu un faktu, lai uzstātos publiski. Iespējams, ka viss, ko tajā brīdī būtu vajadzējis – parādīt skaidri saprotamu un sajūtamu līdzpārdzīvojumu.

Komunikācijas smagumu tobrīd uzņēmās Maxima komunikācijas darbinieki, kuri uzskatīja, ka šādā brīdī ir jārunā, un faktiski uz savu atbildību devās runāt ar presi.

Tomēr virkne jautājumu – par signalizācijas iedarbošanos pirms traģēdijas, par būvniecības darbiem uz lielveikala jumta, par jau pieminēto Tineo un citi, uz kuriem skaidru atbilžu nebija, deva papildu telpu spekulācijām un radīja arvien jaunas dusmas un aizdomas.

Nedēļu pēc traģēdijas eļļu ugunī pielēja neadekvātie Maxima Latvija vadītāja Gintara Jasinska izteikumi, viņa dalība īpaši sasauktā preses konferencē bija katastrofāla neveiksme un izraisīja politisku skandālu. Situācija faktiski kļuva nekontrolējama – uz šosejas tika bloķēti Maxima preču auto, skanēja lozungi par Maxima boikotu.

Dusmas un naidu izjuta daudzi Maxima veikalu darbinieki, – dažiem uz dzīvokļu durvīm parādījās sarkani uzraksti slepkava, dažs saņēma spļāvienus, kādu kaunināja par strādāšanu tik negantā kompānijā. Daži lūdza noņemt uzlīmes no uzņēmuma automašīnām, jo baidījās tādās braukt.

Maxima vadība noorganizēja psihologu palīdzību saviem kolēģiem un jau no pirmajām dienām darīja visu iespējamo, lai palīdzētu traģēdijā cietušajiem, tomēr sabiedrības noskaņojums kļuva aizvien agresīvāks.

Vadības un akcionāru dalība traģēdijā bojā gājušo glābēju bērēs tajās dienās bija uzdrīkstēšanās, emocionāli viņi bija kopā ar Latviju, pārdzīvoja kopā ar citiem, taču sabiedrības acīs negatīvi lādēts viedoklis par Maxima jau bija nostiprinājies.

Domājot par to, kāpēc sabiedrības reakcija bija tik asa, jāņem vērā arī informatīvais fons, kas ilgstoši bija veidojies par un ap Maxima. Tas sakņojās atturīgajā un vēsajā korporatīvajā komunikācijā, bet ne tikai. Neilgi pirms traģiskajiem notikumiem – 2013. gada aprīlī – tika publiskota Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica publikācija par darba apstākļiem Maxima lielveikalā. Žurnāliste bija pieteikusies darbā vienā no veikaliem un vēlāk detalizēti atspoguļoja savas darba gaitas un emocionālo pieredzi kasieres amatā. Stāsts guva plašu rezonansi, to atspoguļoja arī televīzijā, un daļā sabiedrības tikai nostiprinājās viedoklis, ka ar noslēgto Maxima kaut kas nav lāgā.

Šķiet, Zolitūdes piemērs rāda arī to, ka lielas nelaimes cilvēkus apvieno – īsi pēc traģēdijas atlūgumu uzrakstīja tikai daži no apmēram astoņu tūkstošu cilvēku lielā Maxima Latvija kolektīva...

Signalizācija vēstīja par neesošu ugunsgrēku

Mediji pievērsa lielu uzmanību tam, ka brīdi pirms traģēdijas (plkst. 16.21) veikalā bija atskanējis signalizācijas trauksmes signāls. „Kāpēc cilvēki netika evakuēti?” – jautāja prese, bet Maxima nespēja savlaicīgi atbildēt uz šo jautājumu. Tagad

kompetenti speciālisti ir viennozīmīgi atzinuši, ka ugunsdzēsības signalizācijas iedarbošanās traģēdijas dienā nekādi nav saistāma ar ēkas konstrukcijas izmaiņām un ēkas sabrukšanu.

Plkst. 16.21, atskanot signalizācijai, darbinieki pārliecinājās, ka ēkā nav ugunsgrēka draudu. Konstatējot viltus trauksmi, atbilstīgi noteiktajai kārtībai apsardzes darbinieki nekavējoties sazinājās ar ugunsdrošības signalizāciju apkalpojošā uzņēmuma Vesmann pārstāvi, kurš ieradās veikalā un konstatēja, ka viltus trauksmes signāls nāk no telpas ēkas pagrabstāvā.

Vesmann darbinieks atjaunoja signalizācijas darbību ēkā apmēram plkst. 17.05, izolējot tikai un vienīgi konkrēto zonu pagrabstāvā, kur arī secīgi veica pārbaudi. Veikals turpināja darbu normālā režīmā līdz pēkšņajam jumta iegruvumam, kas notika apmēram plkst. 17.44. Redzams, ka no ugunsdzēsības signalizācijas atskanēšanas līdz traģiskajai jumta sagrūšanai bija pagājusi teju pusotra stunda.

Spēkā esošā likumdošana šādā situācijā neprasa evakuēt cilvēkus (ne tolaik, ne arī tagad). Tā bija viltus ugunsgrēka trauksme, jāņem vērā arī tas, ka Latvijā līdz šim nav bijusi tāda prakse ka atskanot siganlizācijai, visi acumirklī pamet ēku. Turklāt arī Rietumvalstīs, gadījumā, ja tiek konstatēta viltus trauksme, evakuācija nav jāveic. Maxima pēc notikušā ir ieviesusi jaunu kārtību, kas paredz, ka, atskanot jebkādam trauksmes signālam, automātiski notiek cilvēku evakuācija un tikai pēc tam tiek sākta telpu pārbaude (šis ir viens no Pārmaiņu plāna soļiem – par plānu, lūdzu skatīt tālāk). Ir skaidrs, ka neviens pat iedomāties nevarēja par šādu notikumu pavērsienu, taču tas licis Maxima mainīt savu skatu uz visiem savas darbības tehnoloģiskajiem aspektiem – tagad tie vispirms tiek uzlūkoti caur sliktākā iespējamā scenārija prizmu.

Divus gadus pēc traģiskajiem notikumiem mediji vēsta, ka signalizācijas skanēšana, pēc ekspertīzes rezultātiem, liktenīgajā dienā nav saistāma ar ēkas konstrukcijas izmaiņām un ēkas sabrukšanu, kā arī, ka traģēdijas galvenais cēlonis ir nepareizi projektētas un veidotas ēkas jumta konstrukcijas.

Tomēr jāatzīst ‒ Maxima nolaidīgā attieksme pret komunikāciju un paļaušanās uz to, ka kāds cits godprātīgi izdarījis savu darbu, bija kļūda, kas Latvijas sabiedrībā radīja asu opozīciju Lietuvas veikalu ķēdei.

Akcionāru rīcība

Uz Latviju jau pirmajā traģēdijas dienā devās viens no akcionāriem, tagadējais Maxima Grupė vadītājs un kādreizējais Maxima Latvija vadītājs Mindaugs Bagdonavičs, kurš nodrošināja visu nepieciešamo krīzes vadības grupas darbībai. Grupas galvenais akcionārs Nerijs Numavičs uz traģēdijas vietu devās pēc dažām dienām. Viņi abi šajā laikā darīja visu iespējamo, lai organizētu savlaicīgu palīdzību cietušajiem, taču savas emocijas par notikušo publiski nepauda. Jāņem vērā, ka grupas akcionāri nekad nav bijuši publiskās komunikācijas ļaudis.

Atzīstot, ka Maxima vadībai neizdodas tikt galā ar VP uzņēmumu grupas vēsturē lielākās krīzes vadību, Vilniaus prekyba izveidoja krīzes vadības grupu. Tās vadība tika uzticēta Vilniaus prekyba valdes loceklim un vienam no grupas akcionāriem Ignam Staškevičam, kuram bija lielākā pieredze komunikācijā ar masu medijiem.

Krīzes vadības grupai tika noformulēti trīs uzdevumi: parūpēties par cietušajiem un koordinēt palīdzību, sadarboties ar valsts institūcijām un sabiedriskajām organizācijām, kā arī sniegt visu nepieciešamo informāciju sabiedrībai. Drīz grupa sāka šo uzdevumu izpildi.

Maxima īpašnieki un vadība saprata, ka uzņēmums atrodas dažus soļus no kraujas, jo nedz uz veikala ēkas projektētājiem, nedz būvniekiem tolaik netika izdarīts tāds spiediens kā uz apmēram 8000 cilvēku lielo Maxima kolektīvu.

Parādījās ideja mainīt uzņēmuma nosaukumu, taču Igns Staškevičs sacīja: „Nē, mums jāmainās pašiem, nevis jāmaina izkārtne.”

Ignam Staškevičam publiski atvainoties Latvijas sabiedrībai bija ļoti smags lēmums. Viņa uzstāšanās notika 2013. gada 3. decembrī, akcionārs tajā atzina arī morālo Maxima līdzatbildību notikušajā un faktiski pirmoreiz Maxima bija no sirds izteikusi līdzjūtību Latvijas tautai. Tas bija ilgi gaidīts publisks emocionāla līdzpārdzīvojuma brīdis.

Sākās uzņēmuma atgūšanās posms, par kura vadmotīvu kļuva kvalitatīvas pārmaiņas uzņēmuma akcionāru un darbinieku domāšanā, attieksmē pašiem pret sevi un sabiedrību.

Palīdzība cietušajiem un pārmaiņas

Kā intervijā TV kanālam Rīga TV24 2015. gada novembrī teica biedrības Zolitūde 21. 11. vadītāja Regīna Ločmele-Luņova:

„Neskatoties uz to, ka daļa sabiedrības uzskata Maxima par galveno vaininieku, tieši šī uzņēmuma akcionāri un darbinieki ir gan atvainojušies, gan visvairāk palīdzējuši cietušajiem. Maxima, nevis valsts, turpina maksāt un vēl daudzus gadus maksās pabalstu katram cietušo ģimeņu bērnam.

Tie ir 700 eiro mēnesī, ko saņem katrs no 23 nepilngadīgajiem bērniem, kuriem traģēdijā gāja bojā tēvs, māte vai abi vecāki.”

Kopš traģiskajiem notikumiem Maxima faktiski ir bijis lielākais atbalsta sniedzējs ‒ dažāda veida palīdzības apmērs traģēdijā cietušajiem pārsniedz 2,1 miljonu eiro. Piemēram, bez vecākiem palikušajiem bērniem tiek un tiks maksāti pabalsti līdz viņu pilngadībai. 2014. gada martā pilnu pabalstu summu 1,73 miljonu eiro apmērā Maxima ieskaitīja VSAA kontā, kas pabalstus maksā centralizētu. Līdz tam pabalstus maksāja Maxima pati. Pabalstu izmaksa turpināsies līdz 2031. gada augustam, un kopumā tiks izmaksāti 1,8 miljoni eiro. Ņemot vērā vidējos prognozētos ekonomiskās attīstības rādītājus Eiropas Savienības dalībvalstīs, pabalsta apmērs reizi trīs gados tiks indeksēts 3% apmērā par katru gadu.

Zemes gabalu Priedaines ielā Maxima attīrīja no gruvešiem un vēlāk SIA Tineo to atdāvināja Rīgas Domei. Grupas akcionāri tūlīt pēc traģēdijas pieņēma lēmumu, ka nekāda veida komercdarbība tur netiks veikta. Uzņēmuma vēlme ir izveidot šeit piemiņas memoriālu traģēdijā bojā gājušo un cietušo piemiņai. Ar šādu mērķi 2015. gada vasarā zeme tik atdāvināta Rīgas pilsētai.

Pēc traģēdijas, detalizēti izanalizējot notikušo un ņemot vērā veikalu vadītāju un darbinieku ieteikumus, tika izveidots īpašs Pārmaiņu plāns, jo bija skaidrs, ka uzņēmuma domāšanā un rīcībā nepieciešamas vērienīgas un paliekošas pārmaiņas. Plāns sastāv no trim daļām: klientu un darbinieku drošība, rūpes par darbiniekiem un palīdzība Zolitūdes traģēdijā cietušajiem. Katrā no šiem virzieniem plāns paredz konkrētus soļus un tam nepieciešamos ieguldījumus. 2014. gadā tie kopumā pārsniedza 11 miljonus eiro.

2014. gadā kopumā 6,4 miljoni eiro tika ieguldīti darbinieku atalgojuma palielināšanā un darba apstākļu uzlabošanā. Kasieriem iegādāti ergonomiski krēsli un jaunas formas, tika atjaunota datortehnika un preču skeneri, pilnveidotas ugunsdrošības sistēmas un darbinieku apmācība.

Sākot un īstenojot pārmaiņas, par vienu no prioritātēm tika noteikta klientu un darbinieku drošība. Piesaistot sertificētus un neatkarīgus ekspertus, veiktas padziļinātas visu Maxima Latvija veikalu ēku konstrukciju ārpuskārtas pārbaudes. Pārbaude un apsekošana ir veikta visos veikalos un to rezultātā saņemti sertificētu būvinženieru atzinumi, ka ēkas ir drošas ekspluatācijai. Izveidots arī diennakts tehniskais dispečerdienests, lai operatīvāk novērstu tehniskas problēmas, kas veikalos var rasties ikdienas darba gaitā. Vienlaikus ar šo procesu tiek risināti dažādi tehniskie jautājumi, kas saistīti ar ekspluatāciju un apstākļu uzlabošanu ēkās. Ēku tehniskā stāvokļa apsekošanā un pilnveidē investēti apmēram 1,7 miljoni eiro.

2014. gadā tika izvērtēti un pilnveidoti ar ugunsdrošību saistītie procesi uzņēmumā (rīcības plāni, darbinieku praktiskā apmācība, ugunsdrošības signalizācijas tehniskā stāvokļa novērtējums un uzlabošana). Ņemot vērā gan piesaistīto konsultantu, gan VUGD darbinieku rekomendācijas, secināts, ka, skanot ugunsdrošības trauksmei, nekavējoties jāevakuē cilvēki un tikai pēc tam jāskaidro trauksmes cēloņi. Paralēli tiek izsaukti ugunsdrošības signalizāciju apkalpojošā uzņēmuma darbinieki. Ja ir konstatētas ugunsgrēka pazīmes, tiek iesaistīts arī VUGD. Veikals darbu atsāk tikai pēc trauksmes signāla cēloņa noskaidrošanas. Ugunsdrošības jautājumu pilnveidē un mācībās investēti vairāk nekā 900 tūkstoši eiro.

Finansiāla rakstura ieguldījumi un infrastruktūras uzlabojumi ir tikai daļa no pārmaiņu pasākumu kompleksa, ko iniciē un ievieš īpaša izveidotā Pārmaiņu komanda un kas skar gan darbiniekus, gan uzņēmuma vadību un struktūru, gan arī sabiedrību kopumā. Maxima ir bijis un paliek nozīmīgs sociālās atbildības projektu atbalstītājs Latvijā (īpaši cieša bijusi un paliek sadarbība ar Ziedot.lv) – daudzi no šiem projektiem ir īstenoti arī agrāk un nav saistīti ar Zolitūdes traģēdiju.

Kopš traģēdijas brīža Maxima ir sniegusi un sniedz visu nepieciešamo atbalstu lietas izmeklēšanā – ar savu darbību uzņēmums ir apliecinājis, ka apzinās savu atbildību un no tās neizvairās. Uzņēmuma vērtība kopš tā laika ir augusi un turpina augt, tāpēc kā zināms pārsteigums nāca policijas 2015. gada martā pieņemtais lēmums uzlikt arestu Maxima Latvija loģistikas centram, septiņiem veikaliem un vairākiem nekustamajiem īpašumiem.

Maxima Latvija apzinās, ka tik apjomīgas lietas iztiesāšana nebūs vienkāršs un ātrs process (lietā par cietušajām atzītas 263 personas, pieteikti 144 liecinieki), kā arī to, ka tikai tiesa var lemt par traģēdijā vainīgajām personām. Arī uzņēmumam tas nozīmē ilgstošu iesaisti tiesvedībās – 2015.gada novembrī Maxima Latvija iesaistīts 13 civillietās, 1 administratīvajā lietā un 1 krimināllietā, kurā tas atzīts par cietušo. Pie kriminālatbildības saukta arī Maxima Latvija darbiniece, kurai uzrādīta apsūdzība pēc Krimināllikuma panta par darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, kas izraisīja smagas sekas. Maxima Latvija ir atbildīga par savu darbinieci un noteikti turpinās viņai nodrošināt morālo, kā arī visu citu nepieciešamo atbalstu.

Ar notikušo daļēji ir saistīts lēmums decentralizēt uzņēmuma pārvaldību, piešķirot lielāku varu un atbildību katras valsts Maxima veikalu tīkla vadītājiem. Var teikt, ka traģiskie notikumi Latvijā šo loģisko procesu paātrināja, taču sākums tam meklējams jau pirms 2013. gada novembra, jo jau toreiz bija skaidrs, ka lielāka uzticēšanās, kā arī lielāka vadītāju kompetence katrā valstī nozīmē spēju rīkoties ātri, adekvāti un efektīvi. Decentralizācija ir grupas brieduma nākamā pakāpe, viens no konkurētspējas faktoriem.

Zolitūdi nevar saukt par mācību, jo neviena mācība nedrīkst maksāt kaut viena cilvēka dzīvību. Taču pārmaiņas – nevis plakātiskas, bet pēc būtības, kā arī nevairīšanās no atbildības – ir vērtīgākais, kas var notikt ar savas kļūdas atzinušu un tās no sirds nožēlojušu organizāciju.

Rītdiena

Rītdiena

Starptautiska daudzu uzņēmumu un holdingu grupa, kas pazīstama ar abreviatūru VP, ir mainījusies pašos pamatos – kļuvusi garlaicīgāka, bet atbildīgāka. Jebkuram no tās pārvaldītajiem uzņēmumiem vienalga, vai tas būtu reanimējams tirdzniecības tīkls Spānijā, lielākais Zviedrijas konservu ražotājs, Igaunijas aptieka, lielveikals Latvijā vai bērnu biezeņu izgatavotājs Slovākijā, ir vienāds mērķis – radīt vērtību sabiedrībai un akcionāriem, maksāt nodokļus valstij un sniegt mūsu darbiniekiem iespēju realizēt savu potenciālu.

Nav vienkārši pateikt: „Mēs kļūdījāmies.” Vēl grūtāk ir atvērties sabiedrībai, kā VP grupa to ir izdarījusi pēdējā laikā. Tomēr tāds ir šīs nu jau starptautiskās uzņēmējdarbības grupas brieduma stāvoklis, un, šķiet, tas saskan ar uzņēmējdarbības briedumu Baltijas valstīs kopumā.

Šīs grupas sasniegumu pamatā ir pašmācība un pieredze, jo tās veidotāji ir bijuši jaunatklājēji ļoti plašā jautājumu spektrā – no veikalu izskata un kasieru formas tērpa līdz biznesa struktūrai un pārvaldības modelim. Pašmācība nozīmē neizbēgamas kļūdas – par daudzām no tām rakstīts šī stāsta iepriekšējās nodaļās. Taču

Maxima rītdienu raksturo viena, jau kopš 1992. gada šim biznesam raksturīga detaļa. Tā ir nākamā mērķa skaidra apzināšanās un spītīga iešana uz to.

Maxima Latvija nākamie lielie mērķi ir uzņēmuma attīstības plāna izstrāde un ieviešana, reputācijas uzlabošana, korporatīvu vērtību iedzīvināšana, kā arī prieka dzirksteles atdzīvināšana Maxima darbinieku acīs.

Vēl viens liels VP grupas mērķis ir tirdzniecības centra Akropolis atvēršana Latvijas simtgadē. Šis būs īpašs iepirkšanās centrs ne tikai tā milzīgās platības dēļ (kopumā 62 tūkstoši kvadrātmetru; te atradīsies arī Maxima XXX veikals) un daudzajām izklaides iespējām visai ģimenei, bet arī arhitektonisko un dizaina risinājumu dēļ, kuros iecerēts integrēt daļiņu Latvijas vēstures. Rīgas attīstībai vēsturiski nozīmīgā Kuzņecova porcelāna fabrika kļūs par daļu no jaunās būves Maskavas ielā, kur notiek aktīvi projektēšanas darbi.

Viena no Maxima korporatīvajām vērtībām Latvijā ir: „Ņemu un izdaru.” Iespējams, šāda šķietami vienkārša un tieša apņemšanās, mudinājums uz atbildīgu rīcību un iniciatīvu ir labākais, kas var notikt ar vairāk nekā 8000 darbinieku lielu kolektīvu un uzņēmumu pēc 15 attīstības gadiem. Ņemot vērā vētras, ko tas jau pieredzējis un vēl sastaps.

Maxima vēsture Latvijā 2001. - 2015.

  • 2001
  • MaijsBusiness Central Europe ziņo, ka VP grupa gatavojas izvērsties Latvijā un Ukrainā.
  • JūlijsTiek atvērts pirmais T-Market veikals Jūrmalas gatvē
  • NovembrisMaxima veikalos Lietuvā notiek Latvijas preču dienas.
  • DecembrisLatvijā atvērti jau 14 T-Market veikali.
  • OktobrisIgaunijā (Pērnavā) tiek atvērts T-Market veikals tirgus iepazīšanai, kuru pilnībā vada no Latvijas.
  • 2002
  • FebruārisDurvis ver pirmā Maxima Rīgā (A.Deglava ielā 67), pirmajā dienā to apmeklē 13 tūkstoši pircēju.
  • AprīlisViļņā tiek atvērts pirmais iepirkšanās centrs Akropolis.
  • SeptembrisAtklāj otro Maxima veikalu Latvijā (Saharova ielā).
  • NovembrisTiek atvērts 200.veikals Baltijas valstīs – tas ir T-Market veikals Siguldā (Latvijā ir 40 T-Market un divi Maxima veikali).
  • 2003
  • JūlijsPirmajos divos gados Latvijā investēti 35 miljoni latu, nodarbināti jau teju 4000 cilvēki, tirgus daļa – 17%.
  • Sākas T-Market veikalu nosaukumu maiņa uz Saulīte (Saulute).
  • SeptembrisVP grupas akcionāri paziņo par plāniem ieiet Polijas tirgū.
  • 2004
  • AugustsPaziņo par Maxima veikalu atvēršanu Igaunijā, sākas veikalu ķēdes attīstība.
  • DecembrisVP grupas uzņēmumu holdinga izveide, lai nodrošinātu efektīvāku uzņēmuma pārvaldību.
  • 31.decembrī kompānija sasniedza jaunu vienas dienas apgrozījuma rekordu - 5,9 miljoni latu.
  • 2005
  • JanvārisLatvijā strādā 62 Saulītes, deviņi T-Market, astoņi Maxima un seši MiniMaxima veikali - kopā 85 veikali.
  • MaijsAstoņos lielākajos Maxima lielveikalos Rīgā, Liepājā un Daugavpilī atklāti bioloģiskas, kā arī diabētiski diētiskas un veselīgas pārtikas stendi.
  • OktobrisAtvērts jau sestais veikls Bulgārijā.
  • Pārmaiņas VP Market Latvijas uzņēmuma vadībā - par jauno valdes priekšsēdētāju iecelts Jānis Stakens (iepriekšējie vadītāji: Mindaugs Bagdonavičs un Gintars Marcinkevičs).
  • 2006
  • MaijsVisi veikali – tikai ar Maxima zīmolu. Atkarībā no veikalu platības un piedāvāto preču klāsta veikali apzīmēti vai nu ar X vai XX, vai XXX.
  • JūnijsTiek būtiski paplašināts Maxima loģistikas centrs Ķekavas pagasta Abrās.
  • OktobrisMaxima iekļūst Latvijā iecienītāko zīmolu topā.
  • 2007
  • JanvārisMaxima 111 veikalu tīkls Latvijā pirmo reizi pārklāj visus 26 mūsu valsts rajonus. Kompānijas darbinieku skaits Latvijā gada sākumā pārsniedzis 6100 cilvēku.
  • JūnijsSadarbojoties ar Nodarbinātības valsts aģentūru, Maxima veikalos visā Latvijā vasaras brīvlaikā strādā vairāk nekā 1000 jauniešu.
  • JūlijsLietuvas lielākais aptieku tīkls Eurovaistine un citās valstīs strādājošie šīs preču zīmes tīkli apvienojas vienā grupā Euroapotheca (Latvijā – Euroaptieka).
  • AugustsMaxima paraksta nodomu protokolu ar Latvijas dārzeņu audzētajiem par dažādu dārzeņu piegādi 40 miljonu latu vērtībā turpmāko trīs gadu laikā.
  • Izveidots uzņēmums Maxima Grupė, kas pārrauga mazumtirdzniecības centru attīstību Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Bulgārijā.
  • 2008
  • MaijsMaxima ievieš augstākas pakāpes piegādātāju kontroles sistēmu un dubulto iekšējo auditu skaitu.
  • JūnijsVairāki pircēji saindējas ar Maxima veikalā pirktajiem kulinārijas izstrādājumiem (konstatēta saslimšana ar salmonelozi). Uzņēmuma vadītājs publiski atvainojas Latvijas sabiedrībai; pārtikas ražošanas procesu un kvalitātes uzraudzības sistēmas uzlabojumos Maxima kopumā iegulda apmēram 1,5 miljonus eiro.
  • DecembrisMaxima uzsāk sociālo projektu Pilnvērtīga uztura grozs, kura mērķis - popularizēt un radīt ikvienam Latvijas iedzīvotājam izdevību par iespējami zemākām cenām ikdienā iegādāties pilnvērtīgu uzturu.
  • 2009
  • MartsMaxima XXX Rīgā, A.Deglava ielā 67 atklātas Latvijā pirmās automātiskās norēķinu kases.
  • MaijsSadarbojoties ar SIA Latvijā audzētu dārzeņu loģistika un zemnieku saimniecību Ezerkauliņi, Maxima sāk īstenot jaunu programmu Latvijas zemniekiem un pircējiem No ražas līdz ražai, tās mērķis ir atbalstīt vietējos ražotājus un aicināt pircējus izvēlēties Latvijā audzētus dārzeņus.
  • JūlijsMaxima pircēji, bez papildu komisijas maksas, lielveikalu kasēs var apmaksāt dažādu pakalpojumu rēķinus.
  • OktobrisMaxima iesaistās Ziedot.lv projektā Paēdušai Latvijai, kas sniedz atbalstu krīzes skarto ģimeņu nodrošināšanā ar pārtiku.
  • NovembrisVietējo piegādātāju skaits veikalu tīklā palielinājies līdz 63%.
  • 2010
  • SeptembrisJau piekto gadu pēc kārtas Maxima aicina visus dārzniekus un ķirbju audzēšanas entuziastus savu dārza lepnumu pieteikt Latvijas lielāko ķirbju čempionātam.
  • NovembrisValsts ieņēmumu dienests godina desmit lielākos Latvijas nodokļu maksātājus, to vidū arī Maxima.
  • DecembrisMaxima lojalitātes programmā, kļūstot par Paldies kartes īpašnieku, iesaistās 500 000. dalībnieks.
  • 2010. gada nogalē VP grupa sāk ieviest franšīzes modeli, kas paredz katram tirgum veikt konkrētu samaksu par tajā izmantoto know how un unificētajiem risinājumiem. Franšīzes darbība tika atdalīta atsevišķā uzņēmumā Maxima Group, kas vēlāk mainīja nosaukumu uz FRANMAX (vārdu franšīze un Maxima apvienojums).
  • 2011
  • JanvārisLielākā publicitāte starp mazumtirgotājiem - Maxima Latvijas plašsaziņas līdzekļos pieminēta 358 reizes, tie ir 32% no kopējā mazumtirdzniecības uzņēmumu publicitātes apjoma.
  • AugustsPar godu Maxima Latvija desmit gadu jubilejai izveidota Latvijā lielākā līdz šim pagatavotā torte, kuras svars - 1066 kilogrami.
  • SeptembrisMaxima kļūst par trešo mīlētāko zīmolu Latvijā (aiz Inbox.lv un Google).
  • DecembrisRēzeknē darbu sāk jauns Maxima XX lielveikals. Pašlaik Latvijā ir 136 (113 Maxima X, 20 - Maxima XX un trīs - Maxima XXX veikali) Maxima veikali.
  • 2012
  • MartsHoldings Maxima Grupė iegādājas Polijas lielveikalu tīklu Aldik Nova.
  • MartsIeguldot 110 000 latu, Maxima atklāj interneta lielveikalu www.e-maxima.lv
  • JūnijsMaxima XXX Rīgā, Slokas ielā atklāts pirmais lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Saime produkcijas veikals.
  • OktobrisMaxima iegulda 2,4 miljonus latu produktu klāsta paplašināšanā - Maxima X veikalos pieejamais produktu klāsts palielināts par teju 200 vienībām, visā Latvijā radītas 173 jaunas darbavietas.
  • 2013
  • AprīlisMaxima Latvija paziņo par investīciju programmu 5 miljonu eiro apmērā, ko ieguldīs veikalu rekonstrukcijā.
  • NovembrisLatvija piedzīvo lielāko traģēdiju pēc valsts neatkarības atjaunošanas; iegrūstot lielveikala jumtam, dzīvību zaudē kopumā 54 cilvēki.
  • 21. NovembrisPlkst. 17.46 Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests saņem informāciju, ka Rīgā, Priedaines ielā 20 veikalā Maxima, ir sagruvis jumts. Pirmā glābēju vienība notikuma vietā ierodas 14 minūtes pēc izsaukuma.
  • Plkst. 19.04 veikalā notiek otrais nogruvums, zem gruvešiem aprakti arī vairāki glābēji.
  • Plkst. 19.52 policija sāk kriminālprocesu par iespējamu būvniecības noteikumu pārkāpumu, kā rezultātā iestājušās smagas sekas.
  • 22., 23.
    novembris
    22.novembris, plkst. 10:00 Maxima Latvija sasauc pirmo preses brīfingu pēc traģēdijas (sekoja celtniecības uzņēmumu brīfings).
  • Latvijā par sēru dienām izsludina 23., 24. un 25. novembri.
  • Drupās tiek atrasts pēdējais bojā gājušais, Zolitūdē sagruvušajā lielveikalā pavisam ir 54 bojā gājušie.
  • VP grupas akcionāri pieņem lēmumu bojā gājušo bērniem līdz pilngadības sasniegšanai ik mēnesi izmaksāt pabalstus 711 eiro apmērā (Maxima Latvija sāk pabalstu izmaksu, bet 2014.gada pavasarī visu nepieciešamo summu pārskaita VSAA).
  • 25. novembrisPlkst. 10.00 visā Latvijā trīs minūtes ilgs klusuma brīdis.
  • Rīgas mērs Nils Ušakovs uzdod uz izmeklēšanas laiku atstādināt sešus pilsētas būvvaldes darbiniekus, kas parakstīja Zolitūdes lielveikala būves dokumentus.
  • Plkst. 15.40 sabrukušā veikala teritorijā pabeigti glābšanas un meklēšanas darbi.
  • 27. novembrisNo amata atkāpjas visilgāk amatā bijušais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Viņš savu demisiju pamato ar Zolitūdes traģēdiju.
  • Latvijas Būvinženieru savienības Sertifikācijas un novērtēšanas komisija nolemj apturēt septiņu Zolitūdes traģēdijā iesaistīto sertificēto būvinženieru sertifikātus: Ivaram Sergetam, Jānim Malcānam, Andrim Gulbim, Mārtiņam Draudiņam, Staņislavam Kumpiņam, Jevgeņijam Ņesterovičam un Andrejam Kuļešovam.
  • 28. novembrisNo amata tiek atbrīvots Maxima Latvija valdes loceklis Gintars Jasinsks, -"par nepieņemami paustu viedokli šajā Latvijas tautai sāpīgajā un sarežģītajā laikā".
  • Vilniaus prekyba izveido Krīzes vadības komiteju, kura vadībā stājas viens no akcionāriem - Igns Staškevičs.
  • 29. novembrisZolitūdes traģēdijā cietušie vēršas Rīgas apgabaltiesā ar prasību par 100 miljonu latu piedziņu. Prasība vērsta pret SIA Maxima Latvija, būvuzņēmumu Re&Re, SIA Tineo, SIA Homburg Zolitūde un Rīgas domi (šo lietu tiesa sāka skatīt 2014.gada augustā, taču virknē tiesu iesniegtas vēl citas prasības).
  • 3. decembrisVilniaus prekyba akcionārs Igns Staškevičs atvainojas Maxima īpašnieku vārdā visiem Latvijas iedzīvotājiem par to, ka uzņēmums nav darījis pietiekami, lai novērstu traģēdiju, kā arī par aizskarošajiem izteikumiem, nepareizo rīcību un maldinošo informāciju no Maxima pārstāvju puses iepriekšējā nedēļā.
  • Maxima Latvija iecelta jauna valdes priekšēdētāja - Jeļena Kondrašova, kura uzņēmumā strādā no 2000.gada.
  • 2014
  • JanvārisTiek uzsākta “Pārmaiņu plāna” veidošana. Plāns sastāv no trim daļām: klientu un darbinieku drošība; rūpes par darbiniekiem un palīdzība Zolitūdes traģēdijā cietušajiem. 2014.gadā šā plāna ietvaros kopumā tika ieguldīti 11 miljoni eiro.
  • “Pārmaiņu plāna” ietvaros 6,4 miljoni eiro 2014.gadā ieguldīti darbinieku atalgojuma palielināšanai un darba apstākļu uzlabošanai. Visiem kasieriem iegādāti jauni, ergonomiski krēsli, vairāk nekā 5000 darbiniekiem nopirktas jaunas formas, atjaunota datortehnika un preču skeneri. Izveidots ierosinājumu un atsauksmju tālrunis.
  • Ugunsdrošības sistēmu pilnveidē un darbinieku apmācībā visos Maxima veikalos iztērēti vairāk nekā 900 000 eiro, ēku tehniskā stāvokļa izvērtēšanā – 1,7 miljoni. Izveidots ikdienas tehniskais dispečerdienests.
  • Rīgas rajona tiesā ierosināta lieta prasībā par vairāku miljonu eiro piedziņu saistībā ar Zolitūdes traģēdiju. Prasībā ir septiņi atbildētāji - SIA Maxima Latvija, SIA Re&Re, SIA Homburg Zolitude, SIA Tineo, Rīgas dome, arhitektu firma Kubs un SIA HND Grupa.
  • Prasības pieteikumi par kopējo summu 350 miljoni eiro iesniegti Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā, Rīgas rajona tiesā, Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesā un Talsu rajona tiesā.
  • FebruārisMaxima Latvija atzīst par cietušo kriminālprocesā par veikala sabrukšanu, kompānijas zaudējumi sasniedz 1,7 miljonus eiro (preces, mēbeles, iekārtas, nauda kasēs). Maxima Latvija ir apdrošinājusi savus īpašumus, tāpēc atlīdzība ir sagaidāma no apdrošinātāja. Vēlāk uz kompensāciju pieteicies arī uzņēmums Tineo (ēkas īpašnieks un apsaimniekotājs, no kura Maxima īrēja veikala telpas). Tineo pieprasītā kompensācijas summa ir kādreiz par ēku samaksātie 4,4 miljoni eiro.
  • MartsMaxima Latvija noslēdz līgumu ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru (VSAA,) pārskaitot pabalstiem paredzētos līdzekļus VSAA kontā Valsts kasē, kas turpinās Maxima Latvija pabalstu izmaksu bērniem līdz pilngadības sasniegšanai. 
  • JūlijsMaxima Latvija apliecina, ka šajā teritorijā neplāno veikt jebkādu komerciālu darbību ne tagad, ne arī turpmāk. Maxima Latvija uzņemas drupu aizvākšanu un izvešanu no teritorijas, kā arī atlikušās ēkas virszemes daļas demontāžu, lai šī vieta pēc iespējas ātrāk tiktu sakopta bojā gājušo piemiņai.
  • SeptembrisAdministratīvajā rajona tiesā ir ierosinātas sešas lietas pēc Maxima Latvija pieteikumiem saistībā ar Valsts darba inspekcijas (VDI) lēmumiem par lielveikala ēkas sabrukšanu (par pārkāpumiem VDI paziņoja maijā).
  • OktobrisMaxima tuvākajos piecos gados ģimeņu atbalsta kustībā apņemas ieguldīt 1 miljonu eiro. Iniciatīvas “Augošai Latvijai” mērķis - radīt ģimenēm draudzīgu un sakārtotu vidi, kas ļautu palielināt dzimstību Latvijā un nodrošinātu labklājību ģimenēm ar bērniem.
  • NovembrisSaeima izveido Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisiju.
  • Kopumā traģēdijā cietušo atbalstam Maxima Latvija novirzījusi vairāk nekā 2,1 miljonus eiro. No tiem vairāk nekā 1,8 miljoni novirzīti bērniem, kuri Zolitūdes traģēdijā zaudējuši vienu vai abus vecākus. Aptuveni 115 000 tūkstošu eiro ir ieguldīti cietušo veselības atjaunošanā un rehabilitācijā, savukārt vairāk nekā 235 000 eiro izmaksāti vienreizējos pabalstos bojā gājušo tuviniekiem un cietušajiem.
  • 2015
  • Janvāris,
    februāris
    Zolitūdes lietā aizdomās turamā statuss piemērots sagruvušās ēkas būvinženierim Ivaram Sergetam, veikala projekta būvekspertīzes veicējam Andrim Gulbim, arhitektam Andrim Kalinkam, arhitektu birojam Kubs, projektēšanas birojam HND Grupa, SIA RE&RE būvdarbu vadītājam Staņislavam Kumpiņam un būvuzraugam Mārtiņam Draudiņam.
  • Valsts policija pieņem lēmumu par īpašumtiesību ierobežošanu (mantas arests) Zolitūdes traģēdijas kriminālprocesa izmeklēšanā, kas attiecas uz Maxima Latvija loģistikas centru un biroja ēku Ķekavas novada Abrās, kā arī septiņu veikalu ēkām. Līdz ar loģistikas centru un septiņu veikalu ēkām, arests noteikts arī atsevišķiem neapbūvētiem zemes gabaliem.
  • Vienai Maxima Latvija darbiniecei kriminālprocesā piemērots aizdomās turamā statuss.
  • AprīlisPolicija Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas materiālus nodod prokuratūrai. Policija kriminālvajāšanas uzsākšanai nodod vēl vienu Zolitūdes traģēdijas kriminālprocesu - pret SIA Maxima Latvija darbinieci Zolitūdes traģēdijas kriminālprocesā, kas bija uzsākts par iespējamiem darba drošības pārkāpumiem.
  • Maxima kļūst par lielāko darba devēju Latvijā (vidējais darbinieku skaits – 9150 cilvēku).
  • Tiesa noraida Maxima prasību pret VDI par tās noformētajiem aktiem saistībā ar Zolitūdes traģēdiju – jūlijā Maxima šo spriedumu pārsūdz.
  • JūnijsĒku Zolitūdes traģēdijas vietā pasludina par A kategorijas graustu, Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs ēkas īpašniekiem piedāvājis īpašumu maiņas darījumu.
  • JūlijsHomburg Zolitude vēlas apstrīdēt Rīgas pašvaldības lēmumu par mājas Priedaines ielā iekļaušanu graustu sarakstā, jo tas neatbilstot Rīgas domes izdotajiem saistošajiem noteikumiem, kā arī aizskarot investoru tiesības.
  • Ar VP grupas akcionāriem saistītais SIA Tineo, kam pieder 70% domājamo daļu no Zolitūdes traģēdijas vietā, Priedaines ielā 20, esošā nekustamā īpašuma, nolemj to atdāvināt Rīgas domei.
  • Pēc Maxima iesnieguma policija vērtē Valsts darba inspekcijas atbildību Zolitūdes traģēdijā.
  • SeptembrisPar Zolitūdes traģēdijas pagaidu memoriālu izvēlēts simbolisks gaismas stabs.
  • Vienā no Zolitūdes traģēdijas lietām atsauc prasību pret vairākiem atbildētājiem - būvnieku Re&Re, Rīgas domi, arhitektu firmu Kubs un HND Grupu. Līdz ar to prasība joprojām tiek uzturēta pret SIA Maxima Latvija, Homburg Zolitude un Tineo.
  • Par Maxima Latvija vadītāju kļūst bijušais AS Putnu fabrika Ķekava un SIA Lielzeltiņi valdes priekšsēdētājs Andris Vilcmeiers. Iepriekšējā Maxima Latvija valdes priekšsēdētāja Jeļena Kondrašova kļūst par Akropolis LV vadītāju.
  • Biedrība Zolitūde 21.11. izdos grāmatu, kurā apkopoti traģēdijā cietušo stāsti. Biedrība ir sagatavojusi grāmatu Atceries Zolitūdi, kurā apkopoti apmēram 80 stāsti par cilvēkiem, kas gājuši bojā traģēdijā, kā arī par tiem, kas tika ievainoti un piedalījās glābšanas darbos. Maxima Latvija ir viens no grāmatas atbalstītājiem.
  • Paziņo par plāniem 2016.gadā sākt daudzfunkcionālā centra Akropolis celtniecību. Rīgas Akropole būs otrs lielākais Akropolis Group daudzfunkcionālais centrs ar kopējo platību 62 000 kvadrātmetru, tajā atradīsies arī Maxima XXX.
  • OktobrisProkuratūrā Zolitūdes traģēdijas lietā par cietušajiem atzītas 263 personas; prokurors norāda uz 30 gadījumiem, kad varēja novērst traģēdiju. Tāpat tiek ziņots, ka kopējais pieteiktais kompensācijas apmērs lietā ir 155 miljoni eiro. Patlaban lietā ir pieteikti 144 liecinieki, kā arī piesaistīti desmit eksperti. Apsūdzība celta deviņām personām.
  • Eksperti: Zolitūdē sabrukušā veikla metāla kopņu nestspēja tika pārsniegta 6,5 reizes - atsaucoties uz tiesas materiālos esošo ekspertīzes slēdzienu. Ekspertīzē atklāts, ka vairākas reizes tika palaista garām iespēja traģēdiju novērst. Rīgas Tehniskās universitātes speciālisti konstatējuši, ka metāla kopnēm, kuras balstīja jumtu, savienojuma vietā nestspēja tika būtiski pārsniegta.
  • Apstiprina Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas galaziņojumu, kurā minētas atbildīgās personas. Kā politiski un morāli atbildīgas personas galaziņojumā minētas: toreizējais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V), bijušie ekonomikas ministri Artis Kampars (V) un Daniels Pavļuts, bijušie Ekonomikas ministrijas valsts sekretāri Anrijs Matīss (V) un Juris Pūce (LA), Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (S) un Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs Inguss Vircavs. Komisija cita starpā secina, ka valsts un pašvaldību īstenotā politika būvniecības jomā, iespējams, ir novedusi pie traģēdijas.
  • Policija izbeidz lietu par Zolitūdes traģēdijā bojāgājušo vārdu publiskošanu, kurā kā liecinieks figurēja bijušais Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) direktora vietnieks Mārtiņš Šics - netika konstatēts noziedzīga nodarījuma sastāvs.
  • Sākts darbs pie pagaidu piemiņas vietas objekta izveides Zolitūdē.

Vizuālie pielikumi

Svarīgākie grupas uzņēmumi

1. „Vilniaus prekyba” uzņēmumu grupa Slēgta akciju sabiedrība „Vilniaus prekyba” – holdinga uzņēmums, kas ar citu subholdinga uzņēmumu starpniecību pārvalda mazumtirdzniecības un aptieku tīklu Baltijas valstīs, Polijā un Bulgārijā. „Vilniaus prekyba” pārvalda uzņēmumu „MAXIMA GRUPĖ SAS”, tai pieder arī „EUROAPOTHECA SAS” un „Ermitažas” SAS.
1.1. „Maxima grupė” Pašlaik „MAXIMA” uzņēmumu grupai pieder MAXIMA X, MAXIMA XX, MAXIMA XXX, T MARKET, T MARKET EXPRESS, ALDIK tirdzniecības centri: 231 Lietuvā, 148 Latvijā, 75 Igaunijā, 46 Bulgārijā, 25 Polijā un divi interneta veikali Latvijā un Igaunijā. Grupai piederošajos uzņēmumos visās valstīs strādā vairāk nekā 30 tūkstoši darbinieki.
1.2. „Euroapotheca” „Euroapotheca” nodarbojas ar medikamentu un citu medicīnas preparātu vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību. Galvenajam uzņēmumam pieder meitas uzņēmumi Lietuvā, Igaunijā, Latvijā, Polijā un Ukrainā. Pirmās aptiekas 1998. gadā tika atvērtas Lietuvā, vēlāk ‒ Latvijā, Polijā un Igaunijā. Pašlaik „Euroapotheca” grupai pieder 440 aptiekas un trīs vairumtirdzniecības uzņēmumi, kas darbojas Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Uzņēmumā strādā 2700 darbinieki.
1.3. „Ermitažas” „Ermitažas” galvenā darbības sfēra – būvmateriālu un apdares materiālu, dārza un mājas kopšanas preču mazumtirdzniecība un vairumtirdzniecība. Uzņēmumam pieder septiņi veikalu tīkli Viļņā, Kauņā, Klaipēdā un Šauļos. 2014. gadā uzņēmuma pārdošanas ieņēmumi bija 76,8 milj. EUR.
Uzņēmums pārvalda divas preču zīmes – „Ermitažas” un „Arkorama”. Pašlaik uzņēmumā strādā 633 darbinieki.
2. „NDX uzņēmumu grupa” „NDX” SAS ir investīciju holdings. Tas ir uzņēmums, kas pārvalda un attīsta uzņēmumus, ievieš attīstības un darbības efektivitātes uzlabošanas stratēģijas.
    Pašlaik „NDX grupa” pārvalda sešus operatīvos uzņēmumus, astoņas rūpnīcas, tajās strādā 888 darbinieki. Grupa pārdod 1787 unikālus produktus, 2014. gadā grupas „NDX energija” konsolidētie ieņēmumi bija ~ 74,6 milj. EUR.
2.1. „Doggy AB” „Doggy AB” ir lielākais suņu un kaķu barības ražotājs Zviedrijā, kuram ir vairāk nekā 100 gadu pieredze. Uzņēmuma pieder viena rūpnīca Zviedrijā, bet produkcija tiek pārdota arī citās Ziemeļeiropas valstīs, kā arī Vācijā, Krievijā, Polijā un Holandē. 
2.2. „Mispol S.A.” Uzņēmuma „Mispol” grupa ir pārtikas un mājdzīvnieku barības ražotāja, kas tirgū darbojas jau gandrīz 20 gadus. Produkciju ražo četrās rūpnīcās Polijā, kur atrodas arī "Mispol" galvenais birojs, kā arī vienā rūpnīcā Čehijas Republikā. Uzņēmums savu produkciju pārdod ne tikai Polijas tirgū, bet arī eksportē uz vairāk nekā 20 pasaules valstīm (Baltijas valstīm, Vāciju, Zviedriju, Maķedoniju, Apvienoto Karalisti, Bulgāriju, Čehiju, Slovākiju un citām).
2.3. „Novofruct SK, s.r.o.” „Novofruct SK” darbojas vairāk nekā 40 gadus, un tas ir viens no lielākajiem bērnu pārtikas, konservu un gatavu ēdienu ražotājiem Slovākijā. Uzņēmums pārvalda rūpnīcu Slovākijā, bet biznesa ģeogrāfija ietver vairāk nekā 20 pasaules valstis, starp kurām ir Vācija, Mongolija, Čehija, Ungārija, Lietuva, Bulgārija, Izraēla un citas valstis.
2.4. „SOOO Kvinfud” „SOOO Kvinfud” ir moderns gaļas pārstrādes uzņēmums, kas ieņem līderpozīcijas konservu rūpniecībā Baltkrievijā. Uzņēmums pārvalda vienu rūpnīcu Baltkrievijā un ražo dažāda veida produkciju (gaļas konservus, pastētes, gaļas uzkodas, putras ar gaļu). Uzņēmuma biznesa ģeogrāfija ietver Baltkrieviju, Krieviju, Moldovu, Kazahstānu, Dienvidkoreju un Armēniju.
2.5. „Arteta Sp. z o.o.” „Arteta Sp. z o.o.” ir Polijas uzņēmums, kura pamatfunkcijas ir lietošanai ērtu pārtikas produktu ar pašu preču zīmēm (Agrovita, Agugu, Fruttimuss) mārketings, pārdošana un izplatīšana. Arteta biznesa ģeogrāfija ietver Poliju, Lietuvu, Apvienoto Karalisti, Slovākiju un citas valstis.
2.6. „Arteta CZ. s.r.o.” „Arteta CZ. s.r.o.” Čehijā izveidots uzņēmums, kas darbojas mājdzīvnieku barības ražošanas jomā. Uzņēmums veido savas preču zīmes (Barney, Bono, Miao), kā arī sniedz dažādus pakalpojumus, kas paredzēti visai ģimenei. „Arteta” biznesa ģeogrāfija ietver Čehiju, Slovākiju, Poliju, Horvātiju, Rumāniju un citas valstis.
3. „Akropolis” uzņēmumu grupa „AKROPOLIS GROUP SAS” ir kontroles uzņēmums, kas pārvalda nekustamā īpašuma projektu attīstīšanas un nomas pakalpojumu uzņēmumus Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Bulgārijā. 
Šai uzņēmumu grupai pieder SAS „Delano”, kas pārvalda restorānu tīklu „CanCan pizza”, pašapkalpošanās restorānus „Delano”, kafejnīcu tīklu „Caif cafe” un uzņēmumus „Apolo”, kas nodarbojas ar boulinga organizēšanu.
    „AKROPOLIS LT SAS” pārvalda tirdzniecības un izklaides centrus „AKROPOLIS” Viļņā, Klaipēdā un Šauļos. SIA „Akropole Latvija” plāno tirdzniecības centra „Akropolis” atvēršanu Rīgā Latvijas simtgadē.
4. „M.M.M. projektai” uzņēmumu grupa „M.M.M. projektai” ‒ nekustamā īpašuma pārvaldīšanas un attīstīšanas uzņēmums, kas darbojas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs. 
5. „Supersol” uzņēmu grupa „Supersol” ‒ mazumtirdzniecības tīkls, kas darbojas Spānijā un kuram pieder 195 veikali. Tīkla veikalos un uzņēmuma administrācijā strādā apmēram 4100 darbinieku.

VP grupas uzņēmumu karte

Ielādē karti...


VP uzņēmumu grupas darbības kartē norādīti uzņēmumi, kas atbilst diviem kritērijiem:

1. To akcijas tieši un/vai netieši pieder

7 fiziskām personām: Nerijam Numavičam (Nerijus Numavičius), Žilvinam Marcinkevičam (Žilvinas Marcinkevičius), Vladam Numavičam (Vladas Numavičius), Mindaugam Marcinkevičam (Mindaugas Marcinkevičius), Ignam Staškevičam (Ignas Staškevičius), Gintaram Marcinkevičam (Gintaras Marcinkevičius) un Mindaugam Bagdonavičam (Mindaugas Bagdonavičius);

2. Šo uzņēmumu kontrolējošais akcionārs ir Nerijs Numavičs (Nerijus Numavičius).

Informācija sagatavota: 12.08.2015.

"Vilniaus prekyba" un "Akropolis" uzņēmumu grupu darbības karte

Ielādē karti...

 

Uzņēmumu grupu darbinieku skaits

MAXIMA

Kopējais darbinieku skaits: 31573

Ielādē karti...

 

AKROPOLIS

Kopējais darbinieku skaits: 1332

Ielādē karti...

 

EUROAPOTHECA

Kopējais darbinieku skaits: 2960

Ielādē karti...

 

Supersol, Ermitažas un Franmax

Kopējais darbinieku skaits: 4951

Ielādē karti...

 

NDX

Kopējais darbinieku skaits: 1067

Ielādē karti...

 

© 2015 MAXIMA
Informācija sagatavota 2015.11.06.